Pretendējot uz titulu „Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014”, Cēsīm un cēsniekiem bija iespēja par sevi stāstīt Latvijai un pasaulei. Lai arī no trim pilsētām – Cēsīm, Rīgas, Liepājas – šim statusam izraudzīta ir Rīga, mūsu pilsēta ieguvusi plašāku popularitāti. Un tās veidošanā iesaistījās arī pilsētas jaunieši.
Cēsīs tika izveidota brīvprātīgo jauniešu darba grupa. Septiņi aktīvi un radoši jaunieši -Zane Ozoliņa, Džeina Šulte, Ieva Ozola, Aleksandra Brizgalova, Inguss Pērkons, Kristiāna Briede un Inita Drava -, Marikas Slotinas – Brantes vadīti, uzņēmās realizēt vairākas radošas idejas, lai popularizētu pilsētu.
Visu vasaru jaunieši tikās ar dažādu jomu speciālistiem, iemācījās daudz jauna un interesanta. Izrādījās, ka ar lielu apņēmību var paveikt ļoti daudz īsā laikā, viņi mācījās nebaidīties no nezināmā, pārvarēt kautrīgumu, neziņu, iet un darīt, tverot visu jauno un nezināmo.
Izdarīts bija patiešām daudz – gan uzņemtas īsfilmas par Cēsu pilsētu, gan izveidotas informatīvās sadaļas internetā, kur pulcēties atbalstītājiem. Par uzņēmīgajiem jauniešiem arī šis stāsts. Iespēju pieteikties un piedalīties projektā jaunieši uzzinājuši Cēsu pilsētas jauniešu domē, kurā paši aktīvi iesaistījušies. Inita: “Bez domāšanas piekritu piedalīties, jo uzskatu, ka jāņem visu, ko dzīve piedāvā. Nav ko zaudēt, varu tikai iegūt.” Citādi bijis Zanei, kas sākumā nav domājusi piedalīties, tomēr draugi pierunāja uz ko nebijušu un viņa mēģināja.
Kā stāsta jaunieši, pienākumi esot bijuši gan katram savi, gan kopējie. Katru nedēļu sanāksmē apspriestas turpmākās ieceres, to kas jau izdarīts un kur vēl jāpiestrādā. Aizraujoša bijusi videofilmu veidošana. Katrs jaunietis izvēlējies savu tematu. Bijis jāizplāno filmēšanas gaita, jāatrod aktieri, jāpiemeklē mūzika.
Jauniešu pienākumos ietilpa arī blogu rakstīšana, lai popularizētu Cēsis un to, ko paši jaunieši ir izdarījuši. Ingus stāsta, ka esot grupā iesaistījies kā ideju ģenerators un grafiskā dizaina veidotājs. Visbiežāk nācies domāt idejas, piedalīties video sižetu uzņemšanā, veikt grafiskās noformēšanas darbus, nācies arī tulkot latviskos tekstus angļu valodā.
Jaunieši atzīst, ka iegūtas jaunas paziņas, draugi, iepazīti dažādu jomu speciālisti un apgūtas jaunas iemaņas, kas noderēs turpmāk. Kā ļoti svarīgu ieguvumu jaunieši min to, ka, darbojoties projektā, bijis jāiemācās uztvert kritiku, citu cilvēku viedokļus, bet ne vienmēr viegli to dzirdēt, īpaši, ja esi strādājis daudz un cītīgi. Taču jāiemācās saprast savas kļūdas, izlabot tās un darboties tālāk. Neatstāt nepadarītu, tikai tāpēc, ka kādam nepatika. Iet uz mērķi. Ieva saka: “Ir jābūt drošiem savās idejās un pret visu ir jāizturas atbildīgi.”
Jautāju jauniešiem par to, ko viņiem deva šis projekts, atbildes bija dažādas. Marika: – Esmu “izkodusi” visu procesu no idejas līdz gatavam produktam. Man tā bija brīnišķīga pieredze projektu vadībā un sadarbībā ar fantastiskiem jauniešiem, atklājot viņos talantus. Zane: -Tā kā pirmo reiz piedalījos šādā projektā, viss bija jauns. Nekad nebiju iedomājusies, ka rakstīšu scenāriju, nerunājot par piedalīšanos video montēšanā. Ieva: Iemācījos vairāk komunicēt ar cilvēkiem apkārt, izpratu to kā iet informācijas ķēde plašsaziņas līdzekļos, tāpat arī ļoti pamācoša bija videoklipu uzņemšana. Kristiānai savukārt nozīmīga bija tikšanās ar dažādiem speciālistiem. Džeina: Mēs vēlējāmies palīdzēt pilsētai, cik nu tas bija mūsu spēkos, bez finansējuma, bez profesionālas tehnikas, vienkārši ar savām idejām, aktivitāti un pašu veidotiem video stāstiem par pilsētu, kādu to redzam mēs. Inita: Es ieguvu pieredzi reklamēšanas jomā, filmēšanā, uzzināju, kādas robežas pastāv labām un interesantām idejām. Lielisku pieredzi guvu scenāriju rakstīšanā, kur galvenokārt arī iesaistījos.
Ingus: Esmu attīstījis savas radošās spējas. Spēju ātri pielāgoties. Pilnveidoju arī zināšanas par grafisko apstrādi. Visi jaunieši uzsver, ka viens vērtīgākajiem ieguvumiem uzskata darbu veiksmīgi izveidotajā komandā, kas jebkurā situācijā spēja sadarboties. Darba gaitā atklājies, ka savā starpā ļoti nedaudz saistīti cilvēki var brīnišķīgi sastrādāties un atrast kompromisus.
Projekts aizņēma ļoti daudz brīvā laika, bet jaunieši uzsver tikai ieguvumus, jo esot ļoti laba sajūta, ka „neesi visu vasaru tikai atpūties, bet arī izdarījis kaut ko lietderīgu ne tikai sev, bet arī Cēsīm. Jaunieši atzīst, ja būtu vairāk laika un finansējums, viņi būtu paveikuši brīnumdarbus.
“Tagad, kad žūrija spriedusi par labu Rīgai, grūti teikt, ka Cēsis bijušas daudz labākas, tomēr visu laiku mūsu grupa strādāja ar apziņu, ka mūsu pilsēta tiks izvēlēta par atbilstošāko Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam. Par sīvāko konkurentu uzskatīju Rīgu, taču nedomāju, ka tā uzvarēs. Cēsis ir pilsēta ar lielu izaugsmi kultūras jomā, tomēr Rīga jau kādu laiku ir apstājusies attīstībā, domāju, ka tagad – pēc titula iegūšanas – tā vairs nebūs. Tomēr, kad Cēsīm bija jāaizstāv sava kandidatūra, šis bija nozīmīgs arguments, lai mūsu pilsēta uzvarētu,” stāsta Zane. Domājams, ka katra cēsnieka sirdī pēc šīs akcijas mājo apziņa, ka Cēsis ir kultūras pilsētas. Arī Džeina stāsta, ka, neskatoties uz rezultātu, viņa lepojas ar dzimto pilsētu, jo Cēsis vienmēr būs labākā, skaistākā un kulturāli bagātākā pilsēta. Ieva: – Uzskatu, ka Cēsis bija pelnījušas būt par kultūras galvaspilsētu. Es tagad mācos un dzīvoju Rīgā, tādēļ varu salīdzināt. Manuprāt, Rīga ir ļoti auksta pilsēta, Cēsis ir mājīgas un siltas. Bez šaubām, Rīga ir jau pasaulē atzīta un novērtēta, bet, manuprāt, tieši tāpēc Latvijai pasaulei būtu jāparāda, ka mums ir ne tikai viena skaista pilsēta, bet gan vairākas. Un Cēsis patiešām ir ļoti šarmantas un romantiskas – tādas, kas ir pelnījušas iegūt Kultūras galvaspilsētas titulu. Arī Ingus stāsta, ka atšķirībā no citām pilsētām, kur kultūra ir tikai centrā un apkārtējas pilsētas daļas ir nebaudāmas, Cēsīs var visur just kultūras elpu. Mūs patiešām varētu saukt par mazo kultūras galvaspilsētu.
Tagad, kad projekts noslēdzies, žūrija savu vērtējumu devusi, jautāju grupas vadītājai Marikai par nākotnes plāniem. “Grūti pateikt, vai mēs turpināsim darboties, jo katrs esam savās gaitās. Prioritāte ir mācības, studijas un darbs, protams, sabiedriskās aktivitātes arī ir nepieciešamas, lai dotu artavu un iedvesmu savai pilsētai.”
Jaunieši atzīst – ja tiktu piedāvāta iespēja iesaistīties citos projektos, viņi to ar prieku darītu, jo šāda darbošanās ne tikai dod neatsveramu pieredzi personīgajai izaugsmei, bet arī sajūtu, ka esi noderīgs savai pilsētai.
Līva Rubene
Komentāri