Viens no mūsu valsts izvirzītajiem galvenajiem mērķiem jau daudzus gadus ir jauniešu augstākā izglītība. Cik tā ir vai nav kvalitatīva, tas būtu diskutējams jautājums, vienkāršāk varētu rast atbildes, kā mūsu valstī atbalsta studentus. Pagājušajā mācību gadā Latvijā augstāko izglītību apguva 131 000 studentu. Pirms pāris gadiem tie bija 118 000 cilvēku, no kuriem apmēram 32 000 studēja par valsts budžeta līdzekļiem. Nepilna ceturtā daļa, pārējiem pašiem jāmeklē studiju maksa un līdzekļi, no kā dzīvot. Bankas piedāvā divu veidu kredītus – studiju (mācību maksa) un studējošo (mēneša ikdienas tēriņiem).
Tā kā studēju Latvijas Universitātē un dzīvoju kopmītnēs, pastāstīšu, cik par to visu maksāju. Lielākā daļa bakalaura studiju programmu šogad (esmu dzirdējusi, ka pavisam drīz tas var mainīties) maksā 800 latus. Jāpriecājas, ka, kaut gan pēdējā brīdī, esmu tomēr tikusi budžetā. Pirms tam biju pieteikusies abiem kredītiem. Studējošo kredīta summu varēja izvēlēties – mazākais 60 latus mēnesī, lielākais 120. Izvēlējos lielāko. Sākumā domāju, ka pietiks atliektiem galiem, nekā nebija, ik mēnesi pēdējās divas nedēļas ir tā pagrūtāk. Tas tā, ja gribi normāli ēst un kaut kādu nieciņu nopirkt. Protams, pēc gadiem kredītus nāksies atdot, tāpēc ļoti daudzi pirmkursnieki izvēlas pārtikt tikai no vecāku naudas.
Nesen manas draudzenes veica pētījumu, cik mēnesī izmaksā dzīvošana mūsu, t.i., Rēznas ielas 10 c kopmītnēs. Viņas pēc nejaušības principa izvēlējās 50 iedzīvotājus no šīs dienesta viesnīcas. Lielākā daļa aptaujāto bija vecumā no 18 līdz 21 gadam. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka kopmītnēs pārsvarā dzīvo 1. un 2. kursa studenti, vairums viņu vēl nestrādā un nevar atļauties īrēt dzīvokli. Atklājās, ka nedēļā mūsu studenti iztiek vidēji ar 28 latiem, parēķinot mēnesim – tie ir 112 lati. Protams, tas ir tikai vidējais rādītājs. Daudz ir tādu, kas iztiek ar 10 latiem nedēļā, bet citiem ar 40 ir par maz. Turklāt jebkurā gadījumā ar laiku nepieciešama aizvien lielāka naudas summa, jo visu peltā inflācija dara savu.
Vairums uzskata, ka viņi nav pietiekami nodrošināti. Tas rada nepieciešamību pārāk ātri uzsākt darba gaitas, līdz ar to tiek ierobežotas iespējas pilnvērtīgi apgūt studiju programmas. Jāteic, ka Latvijā 44 procenti pilna laika studējošo ir iesaistīti apmaksāta darba aktivitātēs, kas aizņem vidēji 30 stundas nedēļā. Tas ir ļoti augsts rādītājs, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur studējošie strādā vidēji tikai 8 – 15 stundas nedēļā. Un te nu būtu jāpiemin viens no veiksmīgākajiem risinājumiem – stipendijas. Ja valsts nodrošinātu ar tām lielāko daļu studentu, nevis tikai divus no 90, kā tas ir manā komunikāciju fakultātes pirmajā kursā, tad situācija būtu pavisam citādāka. Tad būtu krietni mazāka pasniedzēju vai darba devēju neapmierinātība, ka students, lūk, nemācās un pilnvērtīgi neapgūst mācību vielu, bet gan ir aizņemts ar ko citu. Viņš pelna naudu ēšanai. Un labi, ja tajā sfērā, kurā studē, taču pirmajā kursā tā notiek ļoti reti. Nav vēl ne pieredzes, ne pilnvērtīgu zināšanu.
Komentāri