Cēsniece Dace Undīne Ozoliņa (25 gadi) ar vēl četrām meitenēm no Cēsīm, Līgatnes un Rīgas nesen atgriezās no Austrijas pilsētas Grācas, kur meitenes piedalījās starptautiska projekta nodarbībās “Earth.re.create’s”.
Desmit dienas diskusijās un nodarbībās pavadīja jaunieši no piecām Eiropas valstīm- Latvijas, Spānijas, Austrijas, Vācijas un Zviedrijas.
“Daudz laika veltījām diskusijām par klimata pārmaiņām, cilvēktiesībām un to ievērošanu dažādās pasaules malās, atkritumu šķirošanu un daudz ko citu. Sākumā nesapratām, kādēļ tik daudz jārunā? Likās pat nevajadzīgi, taču jāatzīst – beigās paši nonācām pie atklāsmes, ka mūsu skatījums uz lietām un mūsu redzesloks pēc šīm kopā pavadītajām dienām ir paplašinājies. Mājās pārbraucām ar globālāku skatījumu uz to, kas notiek mums apkārt,” stāsta Dace. Viņa teic, ka pēc atgriešanās no dalības projektā aizdomājusies par tādu lietu kā patēriņš.
“Ikdienā pērkam ārkārtīgi daudz lietu, kuras mums nemaz nevajag. Tagad pie pirkumiem ļoti piedomāju. Biežāk prātoju, kā es varu nepirkt kādu lietu, bet tās vietā izmantot kaut ko no tā, kas man jau ir. Patiesībā jāsaka, izprotot globālo ķēdi, kā lietas līdz mums nonāk, ko to ražošana patērē, rodas vēlēšanās domāt un rīkoties citādi,” saka Dace un atklāj, ka viņu pārsteidzis arī tas, ka jaunieši Eiropā par atkritumu šķirošanu runā jau pavisam citā līmenī nekā Latvijā. Daudz augstākā.
“Jāsaka, ka pārējie jaunieši, kas piedalījās šajā projektā, atkritumus šķiro mājās kopš bērnības. Šos jauniešus nemulsina doma, ka virtuvē stāv kādi pieci atkritumu trauki, kuros atkritumi tiek šķiroti. Mums šāda šķirošana ir kaut kas jauns un neierasts, turklāt ne līdz galam izstrādāts. Vai mazums dzirdēts, ka pie mājas sašķirotus atkritumus savāc viens auto, pēc sajaucot visu kopā. Domāju, ka Latvijā paies vēl daudzi gadi, kamēr izpratīsim atkritumu šķirošanas būtību,” domās dalās Dace un atminas vēl kādu interesantu lietu.
“Mēs, projektā iesaistītie cilvēki divas nedēļas pārtikām tikai no dārzeņiem un graudiem, jo mūsu pavārs bija vegāns. Viņš neatzina gaļas ēšanu un to vienkārši negatavoja. Bija situācija, kad kāda meitene lūdza pagatavot gaļu vismaz viņai, jo vēders jau protestēja pret tik daudz dārzeņiem uzturā, taču pavārs pa pusei nopietni, pus pa jokam atbildēja, ka tikai no viņas gaļas pagatavos ēdienu… Viņš uzsvēra, ka ikvienai dzīvai radībai ir vienādas tiesības- gan trusim, cūkai un cilvēkam. Viņš sacīja, ja varot pagatavot karbonādi no cūkas vai vistas gaļas, to varot izdarīt arī no cilvēka. Bet arī lekcijās runājām par to, ka ekoloģiskajā un zaļajā dzīvošanā veģetārisms, vegānisms ir viena no iespējām. Bet neviens, protams, mums nespieda mainīt ēšanas paradumus nākotnē vai savu pārliecību,” stāsta cēsniece.
Lai arī visi projekta dalībnieki bija gandrīz viena vecuma jaunieši, tomēr atšķirīgais parādījies pats pat sevi.
“Nometnē bija meitene, kura tagad dzīvo Vācijā, taču viņa ir dzimusi Vjetnamā. Šī meitene, Maja, ir dzenbudiste, viņa audzināta ar ticību, ka ir jāpasargā viss dzīvais. Ne velti kādreiz rāda, ka budistu mūki, pirms sēžas zemē, ar slotiņu aizslauka visus kukainīšus. Man gadījās tāda situācija- mums bija jāstrādā grupās, kaut ko zīmēju, kad ieraudzīju pa galdu rāpojam sīku skudriņu. Protams, automātiski nospiedu, neko sliktu nedomājot. Tikai pēc tam ieraudzīju projektu vadītājas bālo seju, kura pār plecu skatījās, vai tik šo skatu nav redzējusi Maja. Protams, sajutos vainīga,” stāsta Dace un teic, brīžiem šķitis, ka daļa jauniešu ir pārlieku apsēsti ar vides saudzēšanu – atkritumu šķirošanu, gaļas neēšanu un radībiņu sargāšanu.
“Bija pat tāda meitene, kura, domājot par to, ko patērējam ikdienā, stāstīja, ka veikalā neiegādājas ēdamo. Viņa vakarā aiziet uz lielveikalu atkritumu konteineriem, kur dienas beigās tiek izlikta novecojusī pārtika. Viņa stāstīja, ka pārtiekot no šīs pārtikas un nesaprot, kā var veikalā iegādāties ēdamo… Tā kā jāteic – cilvēkus sastapām dažādus. Vis redzētais un dzirdētais raisīja pārdomas,” smaidot saka Dace. Liene Lote Grizāne
Komentāri