Anete Darģe ārkārtējās situācijas laikā iesaistījās brīvprātīgo kustībā “Paliec mājās”, bet ikdienā viņa ir Cēsu Jauniešu domes jaunatnes darbiniece. Brīvprātīgais darbs Anetei ir pazīstams jau no devītās klases, kad viņa darbojās Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes nodaļā.
– Kāpēc tevi saista brīvprātīgais darbs?
– Kā brīvprātīgā darbojos jau 11 gadus, tas jau ir dzīvesveids. Varbūt tāpēc, ka tik agri sāku darboties kā brīvprātīgā, man nevienā brīdī nav bijusi doma, ka tam jāmet miers. Redzu, ka cilvēkam vajag palīdzēt, es to varu izdarīt un arī daru. Neesmu domājusi kāpēc, tā vienkārši vajag.
Man arī ir sajūta, jo vairāk cilvēkam jādara, jo vairāk var izdarīt. Ja darāmā maz, liekas – pasēdēšu, tad ķeršos klāt; kad vairāk jādara, sistemātiski dari darbus vienu pēc otra, lieki nefilozofējot.
– Kā nokļuvi līdz koordinēšanas darbam kustībā “Paliec mājās”?
– Brīvprātīgo koordinatore reģi-onos uzrunāja Cēsu jaunatnes lietu speciālisti Ivetu Jermolājevu, kura piedāvāja man šo iespēju. Tā kā ikdienā darbojos ar brīvprātīgajiem, tad padomāju – kāpēc ne? Kā koordinatore vairāk popularizēju kustību, piesaistīju brīvprātīgos, taču, kamēr viņu vēl nebija tik daudz, cik vajadzēja, mēs kā koordinatori pieteicāmies palīdzēt pirmajiem, kam bija nepieciešams atbalsts. Kustībā ir ap 600 brīvprātīgo, bet Cēsīs, Amatā, Jaunpiebalgā, Līgatnē un Pārgaujā ir 17 cilvēki, kas vēlas citiem palīdzēt. Es pati esmu vedusi zāles no aptiekas, gādājusi pārtiku, vedusi slimniekus uz pārbaudēm slimnīcā, izvedusi pastaigā suni. Kustības mērķis ir veidot ar cilvēkiem ilglaicīgu sadarbību, tādējādi, ja atkārtoti nepieciešama palīdzība, cilvēks jau vēršas konkrēti pie manis.
– Brīvprātīgā darba projekti dažādi. Vai šis ir atšķirīgs?
– Jā, šis atšķiras, jo tā tiešām ir plaša kustība visā Latvijā. Ja salīdzina ar citām organizācijām, tad parasti tas prasa konkrētu, mērķtiecīgu iesaisti, ir tikšanās reizes, plānošanas, darbība. Bet šajā kustībā ikviens, kurš vēlējās, varēja pieteikties, bija vadlīnijas, kas jāievēro, kā jāizturas, bet nebija darbu plāna. Brīvprātīgais atrodas mājās, saņem paziņojumu, ka kādam cilvēkam ir konkrēta vajadzība, ja tev ir iespēja un vēlēšanās, vari veikt šo vienu mazo darbiņu, tas neprasa daudz laika.
– Vai šādos projektos piesakās cilvēki, kuriem ir pirmā pieredze brīvprātīgajā darbā vai ar ilggadīgu pieredzi?
– Domāju, ir abējādi. Šī ir lieliska iespēja gan pirmo reizi saprast, kā ir būt brīvprātīgajam, proti, pieteikties, ka esi gatavs palīdzēt, kad atnāk paziņojums, izvērtēt savas iespējas un izdarīt. Pats vari plānot savu laiku un iespējas, cik daudz iesaistīties. Tas palīdz arī negaidīt no organizācijas, bet pašam patstāvīgi pieņemt lēmumus – jā, varu palīdzēt vai tomēr šobrīd nevaru. Protams, šādos projektos iesaistās arī cilvēki ar pieredzi brīvprātīgajā darbā.
– Vai tagad saistībā ar “Covid-19” vēl ir nepieciešama brīvprātīgo palīdzība?
– Praktisku palīdzību vajag mazāk, bet kustība uzsvērusi, ka emocionālā palīdzība joprojām ir nepieciešama, tāpēc līdz rudenim rīko lasīšanas akciju, kur ikviens, kam ir vientuļi vai skumji, var pieteikties, ka vēlas, lai brīvprātīgais viņam palasītu kādu grāmatas fragmentu, prozu, dzeju. Latvijas Nacionālā bibliotēka izveidojusi grāmatu “zelta fondu”, kas pieejams brīvprātīgajiem lasīšanai. Pēc tam iespējams parunāties ne tikai par izlasīto, bet arī to, kā cilvēks jūtas, kā pagājusi viņa diena. Bet tas ir izaicinājums – gan pieteikties cilvēkam, kurš saņems tālruņa zvanu no sveša cilvēka, gan arī brīvprātīgajiem.
– Vai grāmatu lasīšana notiks pa telefonu?
– Jā. Jo, neskatoties uz to, ka ārkārtējā situācija beigusies, kustība paliek pie vadmotīva, ka sniedz bezkontakta palīdzību, rūpējoties par savu un cilvēka, kam palīdz, drošību.
– Vai tev ir sajūta, ka tāds atbalsts kā brīvprātīgais darbs ir nepieciešams?
– Ja es neticētu, ka brīvprātīgo darbs ir vajadzīgs, tad nebūtu šajā vietā un nedarītu to, ko daru. Sociālais dienests ļoti daudz palīdz cilvēkiem, bet brīvprātīgie var sniegt papildu ieguldījumu. Ārkārtējās situācijas laikā brīvprātīgie varēja pieteikties arī Cēsu Sociālajā dienestā, sniedzot savu artavu. Šādās ārkārtējās, krīzes situācijās arī brīvprātīgie vairāk iesaistās, piesakās palīdzēt.
– Kāpēc krīzes situācijās brīvprātīgie ir aktīvāki nekā ikdienā?
– Šādos brīžos ir skaidri redzams, kur un kāda veida palīdzība ir nepieciešama, tāpēc arī cilvēki sarosās. Brīvprātīgie jūt, ka viņi ir vērtīgi un var sniegt lielāku labumu. Ikdienā šī darbošanās ir vispārīgāka.
– Vai brīvprātīgo darbs vēršas plašumā?
– Uz to grūti atbildēt, jo, pat ja cilvēki nepiesakās šādās kustībās, bet, piemēram, piedāvā kaimiņam nopļaut zāli vai izdarīt kādu citu darbu, arī tas ir brīvprātīgais darbs. Bet, domāju, brīvprātīgo kustība vēršas plašumā, īpaši tur, kur cilvēki saprot, ka ne tikai dod, bet arī iegūst – ne tikai gandarījumu, bet arī vērtīgu pieredzi. Interesanti, cik plaša būs lasīšanas akcija, jo būtībā tā ir iespēja brīvprātīgo darbu veikt no mājām. Ja jāsagādā pārtika, diena jāsaplāno – kad brauc uz veikalu, kā nogādā produktu -, savukārt šis palīdzēšanas veids ļauj iesaistīties elastīgāk.
– Kāpēc cilvēkiem ir vēlme iesaistīties, veltīt savu brīvo laiku citiem?
– Viens ir gandarījums, ko saņem, ka esi palīdzējis. Neatkarīgi no tā, vai par to tiek vai netiek teikts paldies, ir apziņa, ka esi izdarījis labu darbu. Otrs – es ticu, ka mēs visi pēc būtības esam labi, ka cilvēki grib palīdzēt. Protams, ir darbi, ģimene, ikdienas ritms, katram savas problēmas, bet būtībā katram ir tas mazais dzinulis, ka gribas darīt labu. Jautājums tikai, cik ļoti vari saorganizēties un veltīt tam laiku.
Darboties kā brīvprātīgajam ir arī milzīga izaugsme. Piemēram, šeit, Jauniešu domē, jebkurā jomā vari mēģināt darīt brīvprātīgo darbu, līdz ar to ir iespēja saprast, kas ir tā joma, kas ir tava un kuru studēt vai kurā strādāt, vai arī saprast, kas nav mana joma. Tā ir iespēja pārkāpt sev pāri, savām bailēm, neticībai, ka to nevari izdarīt – tāda milzīga un vērtīga profesionāla un personīga izaugsme. Piemēram, Cēsīs Jauniešu dome rīko daudz pasākumu, to pašu Jauniešu dienu, Sniega dienu, sacensības skeitparkā, orientēšanās sacensības, mācības. Jaunieši brīvprātīgi iesaistās un organizē, katrs, kurš ir iesaistījies, ir kaut ko iemācījies, apguvis, novērtējis. Tās ir jaunas prasmes, pieredze, draugi un kontakti.
– Vai Cēsīs jaunieši brīvprātīgi darbojas aktīvāk nekā citās pilsētās Latvijā?
– Domāju, jaunieši kopumā ir aktīvi, bet nav tādas informācijas, lai varētu salīdzināt. Brīvprātīgo darbam ir ļoti daudz dažādu formu. Arī visi pašdarbības kolektīvi – kori, tautisko deju ansambļi -, kuros jaunieši darbojas, savā veidā ir brīvprātīgais darbs, jo, lai gan cilvēki darbojas savam priekam, savai izaugsmei, vienlaikus uzstāšanās koncertos ir brīvprātīgais darbs, priecējot apmeklētājus. Brīvprātīgais darbs ir ne tikai palīdzēšana, bet arī emociju sniegšana koncertos, izstādēs, dalīšanās ar zināšanām, pieredzi.
– Kas ir aktuālākais Jauniešu mājā?
– Joprojām gatavojamies Jauniešu dienai, kas parasti notiek augusta beigās vai septembra sākumā, bet ir ļoti daudz neskaidrību, kādā veidā un apjomā to varēsim realizēt, jo nav zināms, kāda tajā brīdī būs situācija. Domājam par dažādiem variantiem. Sākotnēji tikāmies zoom platformā, bet tagad jau pamazām varam tikties arī klātienē. Jaunieši savā būtībā ir darbīgi, šis ārkārtējās situācijas laiks bija ierobežojošs, tagad visiem vēl vairāk gribas darboties, tikties klātienē.
Jauniešu mājas otrajā stāvā jau šī gada sākumā daļa telpu tika izremontētas radošai darbībai, pa šo laiku pabeigti pārējie remontdarbi, kas ar laiku jauniešiem ļaus izpausties vēl plašāk.
– Ārkārtējā situācija beigusies. Kādi radušies secinājumi?
– Visiem šī bija pilnīgi jauna pieredze, jo nekas tāds nebija piedzīvots, bija neziņa, mainījās darba grafiks, darbības forma, bija jāsaprot, kā darboties tālāk. Tas, kas iepriekš bija tik ierasts, vairs nevarēja notikt.
Lai gan uzskatu, ka problēmu piedzīvošana palīdz iemācīties domāt plašāk, rast dažādus risinājumus, brīdī, kad apdraudēta cilvēku veselība un dzīvība, ir sajūta, ka mierīgāka dzīve ir labāka.
Galvenais, ko man šis laika iemācīja un atgādināja, – būt pateicīgai par to, kas mums ir dots, jo tā visa var nebūt. Pateicība par to, ko mēs bieži uztveram par pašsaprotamu – kaut vai tik vienkārši, ka varam tikties, pulcēties, kopā priecāties un piedzīvot dažādus notikumus.
Komentāri