Eva Intenberga, kura dzimusi un augusi Taurenes pusē, ir uzņēmēja, bet pati atzīst, ka šo skaļo vārdu viņai netīk lietot. Viņa bilst, ka uzņēmējs ir tāds pats darbinieks kā jebkurš strādājošais, turklāt nereti jāstrādā daudz vairāk un jādara tādas lietas, ko darbinieki pat nedara.
Eva Cēsīs ir atvērusi ekoveikalu “Lavandas”, tādi ir arī Rīgā un Ogrē. Eva stāsta, ka ekobiznesā jau ir desmit gadus, bet sevi par uzņēmēju dēvē pēdējos trīs gadus.
“No ekoveikaliem palikuši tie, kuru vadītāji saprot, ko dara, un prot klientiem piedāvāt labu un plašu preču sortimentu. Tāpat domāju, ka eko sen vairs nav modes lieta, bet drīzāk jau sapratne, cik netīrā vidē dzīvojām un cik daudz ķīmijas, e-vielu uzņemam. Eko drīzāk jau ir mūsdienu radīto problēmu risinājums. Tik daudziem bērniņiem ir alerģijas, tā rodas gan no nepiemērotās pārtikas, gan sadzīves ķīmijas, ko ikdienā lietojam. Tas pats attiecas uz meitenēm, sievietēm, kuras lieto daudz kosmētikas. Kura ir aizdomājusies, kas vispār uz viņas sejas vai ķermeņa nonāk? Kas iesūcas organismā?” jautājoši saka Eva un norāda, ka jau ievērojusi – Cēsīs ir zinoši, izglītoti pircēji.
Runājot, ko nozīmē jaunībā uzsākt uzņēmējdarbību, Eva saka: “Esmu sapratusi, ka mūsu valstī strādāt ir ļoti grūti un bagāts kļūt nevari. Uzņēmējam brīvdienu nav un ļoti daudz jāstrādā, taču lielākais gandarījums, ja cilvēks var darīt darbu, kurš patiešām ļoti patīk. Bet nepārprotami, uzņēmējdarbībai jābūt hobijam un dzīvesveidam.”
Eva priecājas, ka ārpus Rīgas arī rit saimnieciskā dzīve, lai gan neslēpj, ka viņai bija lielas pārdomas, pirms atvērt veikalu Cēsīs, kur iedzīvotāju skaits pēdējos gados samazinājies.
“Taču ir jāriskē. Citādi jau
nevar. Lai gan arī riskējot vienmēr ir jādomā ar galvu un jārēķina. Taču domājot par jauniešiem un viņu sapņiem par uzņēmējdarbību, jāteic, ka lielākā mūsdienu priekšrocība ir internets. Vajag pētīt to, kas ir citās valstīs, un idejas ienest Latvijā. Pie mums noteikti vēl nav visa iespējamā un brīvas nišas var atrast. Pie mums gan tagad ļoti daudz ražo, un par to ir prieks. Ja kādreiz bijām tikai pakalpojumu sniedzēji, tad nu jau patiesi varam teikt, ka ražošana Latvijā ir augstā līmenī. Un kāpēc gan lai jauns un uzņēmīgs jaunietis neizdomātu ražot kādu jaunu produktu! Bet galvenais ir meklēt unikālas idejas, jo piedāvāt jau kaut ko esošu ir daudz grūtāk,” saka Eva un norāda, ka jauniešiem 25 gadu vecumā ir grūtāk uzsākt biznesu, jo prāts atnāk pēc 30 gadiem.
“Jauniešiem ir mērķi, sapņi
un vēlme izdarīt neiespējamo. Daudz kas liekas vienkārši, bet patiesībā ir jāiziet cauri grūtībām un jāpārvar dažādi šķēršļi. Sākot strādāt, izrādās, ka puse no tā, kas jāzina, vispār ir nezināmā. Dzīve un paša pieredze māca vislabāk. Tāpat uzskatu, ka katram vispirms pašam jāpastrādā un jāsaprot, ko nozīmē darbs. Pēc tam jau var ķerties pie ideju realizēšanas,” domās dalās Eva. Viņa arī norāda, ka kļūdās jaunieši, kuri domā, ka uzņēmējam būt ir tīrais nieks un ka visu melno darbu padarīs algoti darbinieki. Dzīvē tas tā nenotiek.
“Pirmkārt, jau tādēļ, ka neviens darbu nevar izdarīt labāk kā mēs paši. Īpaši, ja vadām savu biznesu un īstenojam savu ideju. Otrkārt, nemaz nav tik viegli algot tik daudz darbinieku, lai pašam nekas nebūtu jādara. Tā ir realitāte, ka uzņēmējam jānopelna nauda arī darbinieku algām, nodokļiem un daudz kam citam,” saka Eva.
Runājot par dzimto Taureni, Eva bilst, ka pārņem skumjas domas, iebraucot pagastā. Sākot jau ar brūkošo Gaujas tiltu un tumsu, kas valda pagasta centrā vēlajos rudens vakaros. Viņa vērtē, ka slikti ir arī tas, ka pēdējos gados apkaimē beidzis pastāvēt tik daudz labu darbavietu, kas deva iespēju dzīvot un strādāt uz vietas.
“Ne jau tikai pilsētas, arī Latvijas lauki kļuvuši tukši. Domāju, uzsākt uzņēmējdarbību laukos ir vēl grūtāk nekā pilsētās,” viedokli pauž uzņēmēja. Liene Lote Grizāne
Komentāri