Cēsnieks Kristaps Grīslis nepilnu pusgadu strādā un dzīvo Norvēģijā. Uz Latviju puisis atbrauc ik pa laikam, lai apciemotu ģimeni un draugus. Taču 25 gadus vecā Kristapa dzīves stāstā ir posms, kuru viņš atceras ar īpašām sajūtām. Karavīra gaitas un miera uzturēšanas misijas Irākā tik viegli aizmirst nevar.
“Pēc militārā dienesta Ādažos tiku kaujas vienībā. Biju labs kareivis. Kādu laiku padienēju Ādažos, un tad mani atsūtīja uz NBS Cēsu Instruktoru skolu mācīties par nodaļas komandieri. Cēsīs pavadīju apmēram pusgadu, tad atgriezos Ādažos un sāku gatavoties pirmajai misijai uz Irāku,” stāsta puisis un atklāj, ka tā toreiz Latvijas armijai bijusi tikai trešā miera uzturēšanas misija Irākā.
“Kad aizbraucu uz Irāku, man nebija nekādas nojausmas, kā tur ir. Mācījāmies un bijām gatavi uz trakāko – karu. Jā, gods un pienākums. Tā saka visi karavīri. Arī es tā teicu. Bet pats braucu galvenokārt pieredzes dēļ,” stāsta puisis un, jautāts par pirmajām emocijām, ierodoties Irākā, saka: “Apmēram 130 cilvēku rota iebraucām Kuveitā. Nenormāls karstums. Pēc Celsija plus 50 vai 55 grādi. Nedēļu dzīvojām Kuveitā un atklimatizējāmies. Pēc tam devāmies apmēram 700 kilometru tālajā ceļā, kur mums bija jādzīvo. Tas bija netālu no Bagdādes. Jau otrajā nedēļā pašam nācās saskarties ar vietējo nemiernieku uzbrukumiem. Notika apšaudes. Nācās arī karot.”
Kristaps stāsta, ka viņu pamatuzdevums bijis ievākt ziņas par nemierniekiem. Aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus.
“Karš ir karš. Bija mirklis, kad nācās apjaust arī dzīvības briesmas. Es nezinu, kā lai to izstāsta. Ikdienā braucām uz dažādiem ciematiem, dalījām bērniem grāmatas, rakstāmpiederumus, dzeramo ūdeni un pārtiku. Galvenie informācijas devēji patiesībā bija bērni, kuri stāstīja brīnumus, kas mūs sagaida tālāk. Bērni rādīja dažādas zīmes – īkšķis uz augšu, uz leju, rādīja žestus, ka pārgriezīs rīkli, un pēc tā secinājām, kas mūs sagaida patruļas priekšā,” piedzīvotajā dalās Kristaps un jautāts, kāda ir irākiešu ikdienas dzīve, stāsta: “Teju katrā ģimenē ir viens barvedis ar vairākām sievām un daudz bērniem. Sievas strādā lauku darbus, gana govis un dara visu ko citu. Bērni? Vecāki, kuri turīgāki, tos sūta uz skolu, bet mazturīgo ģimeņu bērni klaiņo gar ceļmalām un diedelē no karavīriem ūdeni un pārtiku. Toreiz aizdomājos par to, kā Latvijā lutinām bērnus. Bet Irākā bērni dzīvo tik sliktos apstākļos, ka te to nespēj iedomāties. Atbraucu uz Latviju un klausījos
to, kā čīkstam. Kaut gan vairāk vai mazāk mums ir viss. Taču viņiem nav nekā . Pat higiēna ir nulle. Bērni ar vienām drēbēm staigā vairākus mēnešus, klaiņo pa ielām… To nevar izstāstīt…”
Pēc nepilnu piecu mēnešu miera uzturēšanas misijas Irākā Kristaps atgriezās mājās. Taču jau pēc pusgada devās otrreiz uz Irāku.
“Jā, tur ir viens murgs. Kad aizbraucu uz otro misiju, bija mainījušies uzbrukuma veidi. Aktuāla bija kļuvusi spridzināšana. Tādā veidā vēlāk gāja bojā arī daži Latvijas karavīri,” stāsta puisis un turpina: “Ja neesi tur bijis, nesaprast. Draugiem parādīju bildes un kaut ko no uzfilmētā materiāla. Taču viņu jautājums bija: ”Cik cilvēkus nošāvi? Cik nopelnīji? Kā ar sievietēm?” Jā, tie bija jautājumi, kurus viņi uzdeva.”
Kristaps atzīst, ja vajadzētu, arī tagad dotos miera uzturēšanas misijās. Viņš pat pieļauj iespēju, ja būtu palicis armijā, tagad droši vien atrastos Afganistānā.
“Sirdī esmu karavīrs,” saka 25
gadus vecais cēsnieks. – Kas tevi satrauc? – Man tomēr jau ir 25 gadi. Vajadzētu sākt domāt par ģimenes veidošanu. – Ja būtu iespēja paveikt ko labu, kam tu palīdzētu? – Visu labo izdarītu un vēlētu mātei. Viņa ir pārdzīvojusi daudz. Esmu bijis tāds aktīvs. – Kā pavadi brīvo laiku? – Atpūšos. Man patīk apmeklēt klubus, sarunāties ar meitenēm un kādreiz arī iedzert pa aliņam. Bet viss ar mēru. – Vai ir kāds nepiepildīts bērnības sapnis? – Gribēju braukt motokrosā vai rallijā. – Ko visaugstāk vērtē cilvēkos? – Uzticību. Bet tas galvenokārt attiecas uz sievietēm. Viņām tas laikam asinīs.
Komentāri