Uz Latviju aicināts, arī Cēsīs viesojās pieredzējis pedagogs darbā ar bērniem un pusaudžiem – Godi Kellers no Norvēģijas. Ilggadējais Valdorfa skolas skolotājs, tagad lektors universitātēs un arī rakstnieks uzstājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) auditorijās.
Uz tikšanos Cēsu filiālē pulcējās akadēmijas pedagoģijas programmu studenti un arī akadēmijas absolventi, kuri apgūtajā profesijā izglītības iestādēs strādā Vidzemē līdz pat Rīgai.
Godfrīda Kellera grāmata “Ar sirdi skolā” ir izdota latviski, bet lekcijā viņš klausītājus iepazīstināja ar interesantiem piemēriem no izglītības iestāžu ikdienas un savas pieredzes. Valdorfpedagoģiju Latvijā pilnībā īsteno vienā pašvaldības un divās privātskolās, tajā skaitā Vidzemē, pa visu Norvēģiju tāda ir 41.
Lektors stāstīja, cik grūti ir izmērīt skolēnu zināšanu kvalitāti, viņš ļāva klausītājiem aizdomāties, vai tas, ko ikdienā mācām un mācāmies, ir mūsdienu bērnam nozīmīgs. Viņš uzsvēra, ka pedagogs profesionālis rīkojas atbilstoši, lai bērnu ieinteresētu un motivētu mācīties, un māca bērnam saprast, ka jāmācās būs atkal un atkal. Tikai tā vairosies zināšanas.
RPIVA Cēsu filiāles vadītāja Mārīte Raudziņa stāsta, ka zinātnieks no Norvēģijas runājis arī par tēmu, ka mūsdienu pedagoģijā svarīgs uzdevums ir stiprināt saikni starp dzīvi un skolu, sajust bērnu, rādīt viņam ceļu. Paaudzes Eiropā nodalās, un bērniem trūkst vecvecāku stāstu. Tos dzirdot, bērns organiski sasaista pagātni ar šodienu, tas veido viņa identitāti, piederību vietai, no kuras cēlies. G.Kellers sarunā ar Vidzemes pedagogiem risināja tēmu par to, kas notiek, ja ikdienā bērnam apkārt nav klasiskās ģimenes, bet bērnu audzina māte. Šāds apstāklis bieži bērnos raisot vēlmi pārkāpt disciplīnu.
Lektors vērsa bērnudārzu topošo un esošo pedagogu un skolu pedagogu uzmanību, ka svarīgi izprast vērtējuma nozīmīgumu mācību procesā. “Tikai to, ko var izmērīt, ir iespējams novērtēt. Var saskaitīt pareizās un nepareizās atbildes matemātikas uzdevumos, izmērīt lasīšanas ātrumu (bet jautājums – vai tam ir kāda nozīme?) un citas, tiešām izmērāmas darbības mācību procesā. Tas, ko nav iespējams novērtēt un izmērīt, ir zināšanas, motivācija, bailes, prieks, ko bērni izjūt klasē, stundā, mācību procesā,” izskanēja G. Kellera teiktajā. Viņš uzsvēra, ka nekādi valsts, Eiropas vai pasaules izstrādātie pārbaudes darbi nav svarīgāki par to, ka skolēnus no rīta redz steidzamies uz klasi ar starojošām acīm, ar interesi un vēlmi satikt savu skolotāju. Arī bioloģija, ķīmija vai matemātika jāsasaista ar dzīvi – ar tieši to, kas katra bērna vecumā ir aktuāli. Tad pedagoga darbam būs jēga.
Atziņas šoreiz no skandināvu pedagoga bija svarīgi dzirdēt arī tiem, kas jau zināja – ikdienas uzdevumi pedagoģijas darbā mēdz būt tik sarežģīti, ka zināmais reizēm atvirzās otrā plānā. Svarīgi pie zināmā, sen pierādītā atgriezties, lai pēc tam teoriju piemērotu dzīvē.
Komentāri