Visu iepriekšējo nedēļu Cēsu 4. bērnudārza zāle bija teātris. Bērni tajā izdzīvoja atšķirīgas lomas – aktieru
un skatītāju. Ar lielu prieku un izdomu teātra atmosfēru radīt palīdzēja audzinātājas, bet neklātienē teātra nedēļai līdzi dzīvoja bērnu vecāki.
Mazuļiem gatavošanās lomām, teātra spēlēšana, arī skatīšanās bija liels notikums. To nebija iespējams paturēt sevī, mazuļiem visā gribējās dalīties. Jauni iespaidi, mākslinieciski pārdzīvojumi, teātra apmeklēšanas un skatīšanās kultūra – par to visu pieaugušie bija gādājuši, teātra rādīšanai izvēloties pavasara sākumu, nedēļu, kad ir 27. marts – Starptautiskā teātra diena.
Cēsu 4. pirmsskolas izglītības iestādes ziņojumu stends bija kā nosēts ar
aktieru veidotām izrāžu afišām. Divus un trīs gadus vecu bērnu grupās tapušās pasaku izrādēs aktrises bija skolotājas, bet četrus, piecus un sešus gadus veci bērni mazajās ludziņās paši ieņēma nozīmīgu vietu. Gandrīz tikpat nozīmīgi bija iejusties teātra apmeklētāju lomās, jo bērni bija mācījušies, kā uzvedas skatītāji, centušies apjaust, ka mākslas radīšana, izrādes iestudēšana ir darbs un skatītāji to novērtē ne tikai ar aplausiem, arī ar doto maksu par ieeju. Nedēļas garumā, dodoties uz izrādēm, skatītājiem bija jāparūpējas par maksu, kurā gatavi dalīties. Tādējādi kontrolierei pie ieejas ik reizi piepildījās trauciņi ar ledenēm un karamelēm. Pēc katra uzveduma teātra trupa tika pie saldas samaksas.
Kad, beidzoties izrādēm, lāču, zaķu un lapsu, vilku, aitu un kazu maskas bija novilktas, tās atkal atgriezās savās vietās aiz sarīkojumu zāles skapju durvīm, bet dekorācijas – zvēru mājiņas un putnu sētiņas – noliktavā. Teātra rādīšana un skatīšanās visos laikos bijusi viena no bērnībā rotaļu veidā apgūtām mākslas prasmēm. Tādām, kas sava spilgtuma dēļ mēdz atstāt atmiņas uz ilgu laiku. Mairita Kaņepe
Komentāri