Cēsniece Santa Vītola pēc teju pieciem Īrijā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies dzimtajā pilsētā un uzskata, ka no katra paša atkarīgs, cik daudz viņš dzīvē spēj sasniegt. Došanās uz Īriju labākas dzīves meklējumos ne vienmēr attaisno lēmumu. Arī Latvijā ir visas iespējas piepildīt sapņus un ieceres…
Santa stāsta, ka uz Īriju vispirms aizbraukusi viņas mamma, vēlāk, pēc vidusskolas beigšanas, Santa piekritusi mammas uzaicinājumam aizbraukt ciemos un paskatīties, kā citur cilvēki dzīvo.
“Es vienkārši aizbraucu ciemos. Man nebija ne darba atļaujas, ne domas, ka uzkavēšos ilgāk par paredzēto laiku. Taču pamazām iedzīvojos. Vēl pirms pieciem gadiem Īrijā bija salīdzinoši maz latviešu, un mēs bijām ļoti draudzīgi savā starpā. Tie latvieši, kuri aizbrauca toreiz, patiešām brauca strādāt. Viņi smagi strādāja, īri to novērtēja. Viņi bija draudzīgi un atsaucīgi. Tagad tas ir nedaudz mainījies. Jo vairāk latviešu iebrauca, jo nācās secināt, ka atbraucēji jau mums pašiem tur neradīja lepnumu. Protams, nav runa par visiem latviešiem, bet arvien vairāk bija tādu, par kuriem nācās kaunēties,” stāsta Santa un uz jautājumu, vai Īrija no tiesas ir tā apsolītā laimes zeme, par kuru jūsmo Latvijā, viņa saka: “Nedomāju, ka Īrija ir laimes zeme. Domāju, ka nav svarīgi, kur tu dzīvo, lai kaut ko dzīvē panāktu, lai tevi novērtētu… Ir vienkārši jāstrādā un viss jānopelna. Taču, ja runājam par to, ar ko atšķiras pelnīšana Īrijā no pelnīšanas Latvijā, jāsaka – arī tur bija jāstrādā. Ja gribējās nopelnīt, bija jāstrādā no rīta septiņiem līdz vakara septiņiem un vēl ilgāk. Un tā daudzi arī darīja, lai iekrātu naudu. Taču tur cilvēkus novērtē un pienācīgi atalgo. Uzskatu, ka jebkurā normālā valstī jāsaņem atalgojums, ar kuru cilvēks var dzīvot, ne izdzīvot.”
Uz jautājumu, kāpēc tomēr Santa pēc tik ilga laika nolēma atgriezties Latvijā, viņa stāsta, ka pienāca laiks vienkārši pieņemt lēmumu.
“Latvijā līdz šim brīdim nebiju strādājusi. Strādāt es iemācījos Īrijā un sapratu, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir jāstrādā. Taču, runājot par atgriešanos, jāsaka – vienmēr zināju, ka atgriezīšos mājās. Vadījos pēc tā, ka atbraukšu, centīšos, darīšu visu iespējamo, lai arī te varētu labi dzīvot. Ja arī tad sapratīšu, ka netieku uz priekšu, ka krītu un nevis ceļos, tad gan sakrāmēšu koferus un došos prom… Bet tad tā vairs nebūs pat Īrija… Taču šobrīd ar cerību pilnu sirdi esmu atgriezusies Latvijā, esmu iestājusies universitātē, sameklējusi darbu un ceru, ka būs labi. Ticu, ka ar centību kaut ko var panākt,” saka Santa un atminas Īrijā piedzīvotās izjūtas: “Lai arī tur apkārt ir daudz latviešu, tomēr saproti, ka tā nav tava zeme. Tu neesi mājās. Dzīve paiet tā – visu nedēļu intensīvs darbs, brīvdienās… Nu, kaut kā mums tas laiks jānotriec. Un kā nu katrs tur to sestdienu, svētdienu izmanto…Un tā gadu no gada… Latvijā tas ir citādāk. Te ir māsas, brāļi, vecāki, draugi, un viņi visi kaut kur tepat dzīvo. Var aizbraukt ciemos. Tas ir citādāk. Protams, ar laiku teju katrs latvietis iegādājas automašīnu, braukā un aplūko tūrisma objektus. Bet cik ilgi tad objektus var pētīt? Pietrūkst māju. Tuvu cilvēku. Tā kā esmu atbraukusi uz Latviju ar lielu apņemšanos. Varbūt pierādīt sev, ka varu.”
Sarunas laikā Santa stāsta, ka viņai pat īsti nav bijis mantu, ko pārvest no tālās zemes, jo it kā apzināti neko lielu nav iegādājusies. Vienmēr prātā bijusi doma – kā es to pārvedīšu mājās?
“Neviens latvietis, dzīvojot Īrijā, miljonos vēl nav iedzīvojies. Cilvēki vienkārši grib strādāt un saņemt normālu atalgojumu. Vēl viņi grib atgriezties mājās… Mana pirmā alga Latvijā vēl tikai būs. Bet man ir prieks, ka es te ātri atradu darbu, ņemot vērā, ka manā CV bija vien ieraksts – strādājusi Īrijā. Nekas vairāk,” saka Santa un patiesi cer, ka viņai izdosies savus sapņus piepildīt mājās, nebraucot vairs uz svešām zemēm.
Komentāri