Meitene no Itālijas ziemeļiem – Maura Lenzi (16 gadu), kura nolēmusi šajā mācību gadā sev sagādāt krasas pārmaiņas, izmantojot skolēnu apmaiņas programmu, šajā mācību gadā mācās Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Vaicāta, kādēļ neizvēlējās doties mācīties uz kādu citu valsti, piemēram, daudzu jauniešu sapņu zemi Ameriku, meitene teic – tādēļ, ka par Latviju iepriekš neko nav dzirdējusi un zinājusi.
„Itālijā skolās nemāca neko par Baltijas valstīm. Ne mēs mācāmies šo valstu vēsturi, ne literatūru, ne ko citu. Vēlējos atbraukt šurp un to visu uzzināt. Turklāt būšu ļoti laimīga, kad, atgriežoties mājās, varēšu arī citiem pastāstīt kaut ko vairāk par Latviju,” stāsta Maura un atklāj, ka pirmais patīkamais piedzīvojums bija gatavošanās pirmajai skolas dienai. Maura stāsta, ka Itālijā mācību gads parasti sākas septembra vidū un pirmā skolas diena jau ir kārtīga mācību diena. „Kad ierados Latvijā, organizācijas AFS (AFS ir starptautiska brīvprātīgo organizācija, kas nodrošina starpkultūru mācīšanās iespējas visā pasaulē – aut.) brīvprātīgie mums stāstīja, ka Latvijā 1. septembris ir svētku diena, ka būs jāsaģērbjas svinīgāk un skolotājai jānes ziedi. Ka tā darot visi. Man tas likās ļoti interesanti, jo Itālijā neviens pirmajā skolas dienā neierodas īpaši uzposies vai ar ziediem rokās,” domīgi saka meitene, bilstot, ka par to nākamgad pastāstīs savā skolā Itālijā, varbūt viņai pat izdosies klasesbiedrenes pierunāt pirmajai skolas dienai īpaši saposties. Runājot par pirmajām nedēļām skolā, Maura teic, ka viss ir ļoti interesanti un jauki. Viņu pārsteidz, ka Latvijā attiecības starp skolotāju un skolēnu ir daudz draudzīgākas un vienlīdzīgākas nekā Itālijā. Tas ļauj skolēniem brīvāk justies. „Vēl man liekas, ir ļoti labi, ka Latvijā uz skolu jāiet piecas dienas nedēļā, nevis sešas kā Itālijā. Taču Latvijā ir daudz garāka mācību diena, Itālijā mēs jau pusdienlaikā ejam mājās un tālāk mācāmies paši,” stāsta jauniete un teic, ka viņa izbauda visu, ko šobrīd Latvija un Cēsis piedāvā. „Kad braucu uz Latviju, īpaši nedomāju, kā man te ies, ko darīšu un redzēšu. Iespējams, negribēju sev radīt ilūzijas. Jāatzīst, ka man līdz šim patīk viss redzētais un baudītais Latvijā. Baudu skaisto dabu, draudzīgos cilvēkus un interesanto valodu, kura man sākumā likās pavisam dīvaina. Ja sakām, ka itāliešu valoda ir melodiska, tad latviešu valoda no malas izklausās kā ar šķērēm “sagriezta” un aprauta. Bet es mācos un lepojos ar to, ka man ir iespēja apgūt latviešu valodu, kurā nemaz tik daudz cilvēku uz pasaules nerunā. Tas ir ekskluzīvi,” smaidot saka sirsnīgā meitene. Runājot par atšķirībām starp Latviju un Itāliju, Maurai prātā nāk arī abu valstu virtuves. „Esmu jau paspējusi ievērot, ka latvieši uzturā mēdz lietot daudz sviesta, skābā krējuma un majonēzes, ko itālieši nedara. Mēs pārsvarā visu gatavojam ar olīveļļu. Bet trakākais jau, ka man garšo gan latviešu sviests, gan skābais krējums,” smejoties saka Maura un teic, ka Cēsīs kafejnīcā „Caffe popular” nogaršojusi picu, kas neesot bijusi slikta. „No desmit punktiem tai ieliku sešus, bet tā tiešām bija laba. Protams, tā nebija itāļu pica, bet tā bija garda. Kapučīno un kūku baudīju „Kārumlādē”, un tas gan bija ļoti gardi,” saka itāliete. Runājam arī par to, ka daudziem latviešiem sapņu zeme ir Itālija. Daudzi mācās itāliešu valodu un priecājas par izsmalcinātajiem vīniem un virtuvi. Meitene teic, ka tas labi, turklāt viņa bilst, ka Itāliju ir par ko mīlēt. „Itālija ir valsts ar bagātīgu kultūrvēsturi, kultūru, ka arī mūzikas un mākslas pasauli. Renesanses dzimtene ir Itālija, līdz ar to arī arhitektūra Itālijā ir krāšņa. Nenoliedzami, vīnu un ēdienu kultūra Itālijā ir specifiska un daudziem saistoša,” prāto Maura un atklāj, ka viņai sapņu zeme ir Jaunzēlande, kurp kādreiz gribētu aizbraukt. Taču meitene teic, ka mīl savu valsti, kalnus, kuru pakājē dzīvo, un mīļos cilvēkus, no kuriem uz kādu laiku ir šķirta. Liene Lote Grizāne
Komentāri