Ilgi gaidītā rakstnieces Sūzenas Kolinsas romāna “Hunger games” jeb “Bada spēles” ekranizācija baudāma Latvijas kinoteātros. Jāteic, ka filma pārliecinoši startē kinoteātros dažādās pasaules valstīs un ir pat populārāka par “Krēslas” sāgas filmām.
Romāna darbība norisinās nākotnē, kur jauniešiem jāpiedalās tā dēvētajās bada spēlēs, kurās izdzīvo tikai viens, jo cīņa notiek uz dzīvību un nāvi. Sausuma, ugunsgrēku, bada un kara izmocītā Ziemeļamerika pazudusi. Tās vietā radās Panema – valsts, kas iedalīta Kapitolijā un 12 reģionos. Ik gadu no viena reģiona loterijas veidā tika izvēlēti divi pārstāvji, kas piedalās Bada spēlēs. Daļēji izklaides dēļ, bet daļēji arī bargajā verdzībā pakļautā reģiona vēstures dēļ šī spēle tiek translēta visā Panemā. 24 spēles dalībnieki ir spiesti iznīcināt savus pretiniekus, runājot tieši, to piespiedu kārtā novēro visi valsts iedzīvotāji. Spēlei kā kalnrūpniecības reģiona sieviešu pārstāve tiek izvēlēta Katnisas jaunākā māsa Prima, Katnisa nolemj piedalīties spēlē viņas vietā. Katnisa un viņas partneris Pīta būs spiesti cīnīties ar spēcīgajiem un stiprajiem citu reģionu pārstāvjiem, kuri šai spēlei ir gatavojušies visu dzīvi. Šomēnes uz “Kino Lora” devās jaunieši Emīls Ūdris (25 gadi) un Evija Markova (27 gadi). Viens no viņiem iepriekš bija izlasījis grāmatu, otrs – ne. -Kādas pēc filmas noskatīšanās ir jūsu pirmās emocijas? Emīls: -Grāmatu iepriekš lasījis nebiju un neko daudz par šīs filmas sižetu nezināju. Jāteic, ka šī ir viena no retajām filmām, kas neatstāj pēcgaršu. Manuprāt, tā ir ierindojama viduvēju filmu saraksta apakšgalā. Pieļauju, ka vajadzēja vispirms izlasīt grāmatu, jo par to ir dzirdētas krietni labākas atsauksmes. Otrreiz šo filmu neskatītos. Evija: -Esmu izlasījusi visas triloģijas daļas, un atšķirībā no Emīla zināju, ko dodos skatīties. Varu piekrist, ka cilvēkam, kurš nav grāmatu lasījis, varēja rasties daudz neskaidru jautājumu. Man, sižetu zinot, bija patīkami vērot ekranizētos personāžus, notikumus un vietas. Ļoti vēlējos zināt, kā izskatīsies Katnisas apģērbu modelētājs, kurš grāmatā bija tēlots kā ļoti draudzīgs melnādainais. Bija interese par dzērāju Heimiču, kurš filmā atšķīrās no grāmatas tēla. Aktieris bija daudz jaunāks un ne tik neglābjams alkoholiķis kā grāmatā. Jā, bija daudzas nianses, ko baudīju. Nenoliedzami, esmu priecīga, ka Katnisu atveido Dženifera Laurensa. Ļoti skaista, glīta, vienkārša un patiesi atbilstoša meitenes Katnisas tēlam. Emīls: -Pēc filmas parunājot ar cilvēkiem, kuri bija lasījuši grāmatu, viņi saprata daudz vairāk. Izrādījās, bija dažādas nianses, kuras es nezināju un nesapratu. Arī filmas nobeigums likās tāds negaidīts un gandrīz vai nekāds līdz brīdim, kad uzzināju, ka filmai būs turpinājumi. Evija: -Es biju gaidījusi, ka, iespējams, vilšos filmā, jo ierasti kino versiju ar grāmatu salīdzināt nevar, kino vienmēr atpaliek. Bet filma tiešām nelika vilties. Man patika skatīties, kā ekranizēts pats spēļu process, ka neieslīga niansēs, kā jauniešus nogalina. Patika, kā parādīja, kā šovs “Bada spēles” tiek veidots. Bija daudz kā laba. Tiem, kuri grāmatu lasījuši, noteikti iesaku šo filmu noskatīties. Bet par filmas nobeigumu gan varu teikt, ka tas bija neizdevies. It kā jau beigas bija tādas kā grāmatā, bet filmā to varēja parādīt daudz emocionālāk, dziļāk un patiesāk, dodot iespēju meitenēm ar jūtīgu sirdi vēl kārtīgi paraudāt (smejas). Man līdzās sēdēja meitene, kura filmas laikā vairākkārt apraudājās. Tad nu iedomājos, ka viņas dēļ filmas beigas varēja uztaisīt vēl emocionālākas. Atzīšos, ka, lasot grāmatu, asaras nobirdināju divās vietās, bet filma tā īsti neuzrunāja. -Ja jums prasītu, par ko tad īsti filma ir, kāda ir tās ideja? Emīls:– Protams, filmā ir kaut kas no Romas gladiatoru cīņām, bet vairāk tas ir stāsts par šoviem, kā arī par Amerikas degradētās sabiedrības viduvējo morāli. Šo teikumu kaut kur izlasīju un palika prātā. Es tam piekrītu. Bet filma man liek aizdomāties arī par Latvijas šodienu un par to, cik atkarīgi mēs kļūstam no dažādiem šoviem. Labi, te vēl nevienu neslaktē, bet kā man riebjas tie visi zemās kvalitātes šoveļi, ko televīzija piedāvā! Sēž “Okartē” divi cilvēki būrī, mīcās pa gultu, taisa ēst, un sabiedrība uz to noraugās. Nu ne gluži bada spēles, bet kas amorāls tajā ir. Nesen vecmāmiņa skatījās šovu “Zelta ķepa”, kur viena saimniece sunim lika lekt ugunī pēc dzīva zaķīša… Man tas liekas kaut kāds murgs. Cilvēki pat savus suņus ved uz šoviem un taisa uz dzīvnieku rēķina izklaidi.
Evija: -Manuprāt, filma tomēr ir ne tikai par šovu. Tas ir stāsts, ka vieni dzīvo bagātībā, citi nabadzībā, bet ir vēlēšanās dzīvot līdzvērtīgi. Nabagie pret bagātajiem saceļas. Tas būs grāmatu turpinājumā. Jā, darbs ir balstīts uz notikumiem šovā, bet tam ir cita ideja. Noteikti gribu atgādināt, ka filmā jāseko līdzi varoņu jūtu pasaulei. Un jāatzīst, ka grāmata ir interesanta, viegli lasāma un to vērta. Zinu daudzus, kuri no tās nevarēja atrauties.
Emīls: -Bet ja mākslas darbā attēloto pietuvinām realitātei… Zinu, ka vasarā jauniešiem tiek organizētas dažādas nometnes, arī “Bada spēļu” stilā. Man negribētos, ka nometņu rīkotāji spiestu uz to, ka jauniešiem jācīnās vienam pret otru. Man tas liekas amorāli. Tas noteikti nav tas, ko popularizēt. Liene Lote Grizāne
Komentāri