Cēsnieks Māris Kulšs (28 gadi) ar automašīnām aizraujas sen, pēdējos desmit gadus viņš aktīvi piedalās rallijā, braucot par stūrmani un lasot pilotam stenogrammu. Taču ikdienas darbs viņam paiet auto darbnīcā. Māris stāsta, ka savulaik cītīgi dejojis sarīkojumu dejas, vēlāk aizrāvies ar basketbolu, florbolu, tomēr ar laiku garāža un mašīnas izkonkurējušas visu pārējo. “Jāņmuižā ieguvu arī automehāniķa diplomu, vēlāk iepazinos ar cilvēkiem, kuri saistīti ar ralliju, un tā pamazām viss aizgāja. Pirmās mašīnas, ar kurām braucu, bija žigulītis, Audi Quatro. Šajā sezonā būs Ford Fiesta R2, braukšu kopā ar 16 gadus vecu jaunieti,” stāsta Māris un atzīst, ka autorallijs viņu saista ar ātrumu, adrenalīnu, uzvaras garšu un visu pārējo.
Māris vērtē, ka rallijā panākumi atkarīgi ne tikai no veiksmīgi uzbūvēta auto, bet arī no darba komandas. “Esmu vienkāršs cilvēks, un man nekad nav grūti atrast kopīgu valodu ar citiem. Es pieņemu cilvēku tādu, kāds viņš ir. Turklāt par visu vairāk gribu braukt,” bilst sportists un neslēpj, ka autosports ir ne tikai viņa vaļasprieks, bet visa dzīve. “Daudz laika paiet sacensībās vai tām gatavojoties. Mājās esmu reti. Patlaban pat sevi grūti saukt par cēsnieku, jo vispār nepiedalos pilsētas dzīvē. Vienīgais brīvais laiks ārpus sacensībām paiet darbā autoservisā, kur kolēģi mani saprot un aizvieto sacensību laikā,” saka Māris. Viņš bilst, ka katram jaunietim ir būtiski atrast savu aicinājumu un aizraušanos. “Var jau būt, ka ir jaunieši, kuriem nekas neinteresē, tomēr lielākoties jau katram ir savas aizraušanās. Arī mani vecāki saprata, ka autosports man ir ļoti svarīgs. Tiesa gan, tas notika tad, kad sāku bastot deju nodarbības un paslepus devos uz garāžu,” smaidot teic puisis. Māris atzīst, ka ikviens normāli domājošs jaunietis plāno nākotni, izvērtē dzīves un darba apstākļus. “Nav brīnums, ka jaunieši dodas prom no Cēsīm, Latvijas, katrs meklē savu ceļu dzīvē. Ja man pavērtos cita, labāka iespēja, īpaši, ja tas būtu saistīts ar sportu, nedomājot mainītu dzīves vietu. Turklāt manā gadījumā tas būtu sapņu un mērķu piepildījums,” saka Māris un vērtē: “Domāju, nepiedodami, ka pilsētā pēdējos gados pazuda daudz interesantu pasākumu un koncertu, kas bija tradīcija. Tos jaunieši apmeklēja. Tāpat domāju, ka rallija aiziešana no Cēsīm ir zaudējums. Tas piepildīja pilsētu ar cilvēkiem. Bija dzīvība. Cik man zināms, tad šajā sezonā autorallijs Cēsīs noteikti neatgriezīsies. Vai būs kāds, kurš šo ideju aizstāvēs nākotnē, grūti spriest.” Nenoliedzami, autorallijs nav iedomājams arī bez atbalstītājiem un faniem, turklāt netrūkst meiteņu, kuras sportistiem dodas līdzi uz sacensībām un fano par viņiem. “Meitenes…jā, meitenes brauc līdzi. Man izveidojies savs draugu loks, kurš tieši vai netieši saistīts ar autosportu vai vismaz seko līdzi notiekošajam un fano. Reizēm jau paši smejamies, ka nav būtiski, vai tā ir dzimšanas dienas ballīte vai jauna gada sagaidīšana, bet draugu lokā ir runas tikai par autiņiem. Nu tādi, trakie, mēs esam,” smejas Māris. Viņš neslēpj, ka gribētu sevi redzēt autosportā arī turpmāk un gatavs cīnīties arī par čempiona titulu. “Ir izvirzīts mērķis, ir vēlme to sasniegt. Nav jau tā, ka gribētos pabraukt tikai pa Latviju, ir tālāki mērķi,” saka autosportists un, vaicāts, kā jūtas kā vienkāršs autovadītājs Cēsu ielās, saka: “Nav jau traki. Labi brauc gan vīrieši, gan sievietes. Tomēr ir daļa vīriešu un sieviešu, kurus, iespējams, nevajadzētu laist pie stūres. Bet laikam vistrakāk, ja uz ceļa parādās gados vecākie pensionāri. Dari, ko gribi- ir traki, ja pa šoseju viens pa priekšu brauc ar 60 vai 70 kilometriem stundā. Visi cenšas apdzīt, veidojas avārijas situācijas. Taču kopumā nedomāju, ka Latvijā būtu pamats runāt par autovadītāju zemo kultūras līmeni. Drīzāk rupji pārkāpumi ir individuāli gadījumi. Arī jaunieši, kuri beidz autoskolu un iegūst autovadītāja apliecību, visbiežāk ir prātīgi braucēji,” saka Māris un uzsver, ka automašīna ikviena cilvēka dzīvē ieņem arvien lielāku vietu. Arī jauniešu. Liene Lote Grizāne
Komentāri