Cēsniece Anna Palepa piedalījās „Zelta Zivtiņas” SMS čempionāta pusfinālā, iekļūstot finālā, kurš norisināsies vēl maija beigās.
Anna stāsta, ka jau daudzus gadus Latvijas skolas iesaistās „Zelta Zivtiņas” organizētā čempionātā „Rādi klasi!”, kurā skolēniem ir jāpiedalās dažādās stafetēs un jāveic sportiski uzdevumi.
„Arī mana klase šajā čempionātā piedalījās, aizgāju pavērot, kā viņiem veicas. Taču pie manis pienāca čempionāta talismans un teica, lai nesēžu maliņā, bet aizeju „paspaidīt pogas”. Turpat līdzās notika SMS čempionāts jeb īsziņu rakstīšana uz ātrumu,” stāsta Anna, atklājot, ka, daudz nedomājot, aizpildījusi anketu.
„Mani salika pārī ar kādu sacensību dalībnieku. Iedeva vienādus mobilos „Nokia” telefonus un tekstu, kuru rakstīt. Norises vietā bija divi lieli ekrāni, uz kuriem parādījās teksts, kurš dalībniekiem bija jāraksta. Turklāt tekstā bija jābūt visām garumzīmēm un pieturzīmēm. Iedotais teksts bija diezgan savdabīgs- par saules sistēmu, kosmosu un tā daļiņām. Tekstā bija 160 zīmes – vienas īsziņas garums,” stāsta meitene, bilstot: „Uz ideāliem rezultātiem neiespringu, bet izrādījās, ka esmu ātrākā tās dienas dalībniece.” Anna stāsta, ka finālā iekļuvusi, cīnoties sīvā konkurencē – viena no 94 konkursantiem.
„Maija beigās tiksimies finālā,” smaidot saka Anna. Vaicāta, vai sacensībām gatavojas, atbild: „Ja iekļūšana finālā man bija nejaušs notikums, fināla sacensībām gatavojos gan. Man bija „Erikson” telefons, kura burtiem nav garumzīmes un citu simbolu izvietojums ir atšķirīgs no „Nokias”. Tagad esmu paņēmusi veco Nokiu un darbojos ar to, lai pie šī telefona modeļa pierastu. Zvanu patlaban maz. Pārsvarā visiem sūtu īsziņas. Dienā vismaz kādas 20. Taču iepriekš nesūtīju gandrīz nemaz. Vieglāk un ātrāk jau ir piezvanīt.”
Vaicāta, cik liela nozīmē ir mobilajiem telefoniem jauniešu dzīvē, Anna atzīst, ka ikdienu bez tā nemaz nevar iedomāties.
„Mobilais telefons, līdzīgi kā daudzas citas moderno tehnoloģiju ierīces, ir kļuvis par ikdienas nepieciešamību. Es bez mobilā telefona nevarētu. Ir taču ērti, ja vari sazvanīties, noskaidrot dažādus jautājumus. Turklāt jau 3. klasītē tiku pie sava mobilā telefona,” saka 11. klases skolniece, atzīstot, ka jauniešiem tālrunis kalpo ne tikai kā saziņas līdzeklis.
„Skolā nofotografēju ar telefonu, piemēram, algebras uzdevumu, mājās to iekopēju datorā un izpildu. Tā dara daudzi. Telefons kalpo arī kā labs špikeris stundās. Izmantoju arī telefona kalkulatoru un kā mūzikas atskaņotāju, pulksteni. Rokas pulkstenis mūsdienās galvenokārt ir aksesuārs, nevis veic laikrāža funkcijas,” domās dalās Anna, atzīstot, ka tas laiks, kad visi skrēja pēc pēdējā modeļa mobilā tālruņa, gan beidzies.
„Bija laiks, kad mobilo telefonu modeļi nāca viens pēc otra. Un gribējās arvien skaistāku un labāku. Šobrīd ir sasniegts jau kaut kāds līmenis, kaislības ap jaunākajiem un stilīgākajiem telefoniem rimušas. Bija taču laiks, kad telefons
bez foto kameras bija nekas. Tagad svarīgi, lai būtu tikai galvenās funkcijas,” saka Anna un bilst, ka tikpat svarīgi kā mobilais telefons vidusskolas vecāko klašu jauniešiem ir arī autovadītāja tiesību nokārtošana.
„Lielākā daļa klasesbiedru jau mācās autovadītāju kursos. Tie, kuriem vēl nav 18 gadu, dzimšanas dienu ar lielu nepacietību gaida tieši šī iemesla dēļ. Autovadītāja apliecība ir mūsdienās nepieciešamība,” smaidot saka Anna un bilst: „Jaunam būt nav viegli.”
Komentāri