Limbažniece Mārīte Liepiņa – Liepa tikai šogad sākusi darba gaitas Cēsīs, taču jau atzīst, ka šī ir pilsēta, kurā viņai patīk dzīvot un strādāt. Mārīte ir koordinatore bērnu un jauniešu centrā ”Saules Zootropi”, kā arī jauniešu konsultante Cēsu bērnu un jauniešu izglītības un veselības centrā.
Mārīte stāsta, ka pēc skolas beigšanas Limbažos devusies apgūt pedagoģiju Liepājas Pedagoģijas akadēmijā.
”Mana mamma vēlējās, lai kļūstu par skolotāju, bet es to negribēju. Taču studiju laikā sapratu, ka teorija ir saistoša, savukārt prakses laikā iepatikās strādāt ar bērniem. Tas nav kā citā darbā– nostrādā dienu un neredzi rezultātu. Strādājot par skolotāju, redzi, ka vari ko darīt, ko mainīt, redzi arī rezultātus. Darbs ir radošs, nav vienveidīgs,” atzīst gados jaunā pedagoģe.
Trīs gadus Mārīte nostrādāja Siguldā par veselības, informātikas un sporta skolotāju, taču tad dzīves ceļi atveda uz Cēsīm. Viņa atsaukusies darba sludinājumam, kad tika meklēts brīvā laika organizators ”Saules Zootropos”.
Iesaistījusies jauniešu iniciatīvu nometnē, Mārīte pirmo reizi saskārās ar neformālo izglītību: ”Bija ļoti grūti atgriezties skolā. Sapratu, ka pēc tam, kad izjustas neformālās izglītības priekšrocības, nav iespējams atgriezties formālajā, tādēļ tagad skolā strādāt vairs nevēlos.”
Tagad Mārīte Saules ielas centrā pavada pēcpusdienas līdz pat vakaram. Viņas misija ir pieskatīt jauniešus, kā arī palīdzēt organizēties: ”Jaunieši atnāk uz centru, bet viņiem tā īsti nav ko darīt – tad pamētāju idejas. Viņi nejūt, ka virzu uz kādu nodarbi – viss ir acu priekšā, bet, ja rokās neiedos un neparādīs, tad viņi arī negribēs darboties.”
Mārīte cer, ka ar laiku jauniešiem varēs uzticēties un ļaut centrā uzturēties arī vieniem, bet līdz šim bijuši gadījumi, kad viņi pārāk skaļi atskaņo mūziku, kas traucē apkārtējiem iedzīvotājiem..
Mārīte atzīst, ka bonuss ir tas, ka izskatās jaunāka par saviem 25 gadiem, tādēļ jaunieši viņu pieņēmuši kā savējo, kam ir liela nozīme. Tomēr viņa skaidro, ka jāpaiet laikam, līdz jaunieši pilnībā uzticēsies un arī centru pieņems kā sev ko ļoti vajadzīgu – gandrīz kā atkarību.
”Ir jaunieši, kuri atnāk uz centru ar netīrām drēbēm, nemazgātām rokām. Domāju, ka ar laiku centrs būs laba motivācija, viņi jutīs, ka tā ir viņu telpa, ka tā ir vajadzīga, un sāks rīkoties. Tad varēšu izvirzīt arī prasības un palūgt – kā būtu, ja rīt tu atnāktu ar tīrām drēbēm un nomazgājies. Ja es tagad ko iesāktu teikt, viņi pagrieztos un aizietu, jo viņiem nav vajadzīgi noteikumi,” skaidro Mārīte.
Koordinatore darbu cenšas neuztvert kā smagu: ”Ja uzskatīšu, ka vienā dienā jaunietis jāizrauj, lai rītdien viņš jau būtu Cēsu labākais, tad patiešām būs smagi. Bet eju ar domu labi pavadīt laiku, arī viņi iesaistās. Vienā dienā brīnums nenotiks. Labi, ka tās stundas, ko viņi pavada centrā, nav klīduši pa pilsētu. Es tur esmu, lai ko vērstu par labu, bet tas ir atkarīgs no viņiem pašiem.
Nav tā, ka tikai dodu enerģiju, arī to saņemu. Piemēram, pagājušajā nedēļā pēc nodarbībām jutos tā, ka visi spēki izsmelti, bet, kad aizbraucu uz Saules ielu un visi sanāca kopā un stāstīja, kā viņiem iet, pasmējās, jutu, ka atkal esmu uzlādējusies.”
Izglītības un veselības centrā Mārīte vada nodarbības lielākoties par atkarībām, pubertāti, arī seksuālajām attiecībām un drošību. Viņa atzīst, ka nodarbības nelīdzinās skolas stundām, tās ir daudz brīvākas. Bērni var sēdēt uz grīdas, uz spilveniem un atļauties runāt par tēmām, kas viņiem ir būtiskas.
Mārīte atzīst, ka patīk tas, ko dara, turklāt viņa vēlas palīdzēt jauniešiem aptvert piedāvātās iespējas: ”Viņi tās neapzinās, bet tās ir lielas, un tas noderēs.”
Līdztekus darbam Mārīte raksta maģistra darbu skolu vadības programmā par brīvo laiku un ietekmi uz mācību procesu.
Komentāri