Cēsnieks Krišs Gābers ir Cēsu Profesionālās vidusskolas audzēknis, kurš apgūst elektriķa profesiju. Jaunietis nesen atgriezies no profesionālo skolu audzēkņu konkursa Liepājā, kurā ieguva pirmo vietu, rādot prasmes savā specialitātē.
Jaunietis atzīst, ka uz tik augstu vietu nebija cerējis, jo konkursā piedalījās topošie elektriķi no visas valsts, turklāt no skolām, kuras īpaši specializējas šajā nozarē.
“Biju ļoti pārsteigts un priecīgs par iegūto pirmo vietu. Man ļoti patīk tas, ko mācos, esmu gandarīts, ka man izdevies parādīt savas zināšanas konkursā. Nenoliedzami, jāsaka paldies gan pedagogiem, gan droši vien tai manai personības daļai, kas spēj būt mierīga, savākta konkursa laikā,” bilst Krišs un, vaicāts, kādēļ izvēlējās apgūt šādu profesiju, bilst, ka elektriķi vienmēr būs vajadzīgi, jo diezin vai pienāks diena, kad dzīvosim bez elektrības.
“Arī mans tētis strādā par elektriķi, un man šī profesija vienmēr likusies saistoša. No elektrības nebaidos un arī no tā, ka ik pa laikam nākas dabūt pa nagiem, jo tas vienkārši piederas pie lietas,” smejot saka jaunietis un teic, ka pēc pamatskolas absolvēšanas viņam bija skaidrs – tālāk mācīsies profesionālajā vidusskolā, jo viņam šķitis būtiski vidējo izglītību iegūt kopā ar kādu profesiju.
“Es negribu dzīvot uz vecāku kakla, tādēļ vienmēr esmu domājis par to, lai ātrāk varētu iesaistīties darba tirgū, lai varētu oficiāli un droši pelnīt naudu. Turklāt, diemžēl vai par laimi, dzīvojam laikā, kad darbs ir ļoti būtisks. Tie bija iemesli, kas mani rosināja mācīties un apgūt profesiju. Jau šobrīd skaidri zinu, ka pie vidējās profesionālās izglītības nepalikšu. Mans mērķis ir augstākā izglītība inženiertehniskā jomā,” stāsta jaunietis.
Krišs sarunas laikā atstāj ļoti nopietna, prātīga un nosvērta jauna cilvēka iespaidu. Viņš bilst, ka nesaprot lielākās daļas jauniešu attieksmi pret mācībām, skolu, izglītību. “Man patiešām šķiet, ka liela daļa jauniešu skolu un mācības uzskata par lielu joku, nesaprot, ka viss sākas tieši tur. Tieši skolā veidojam ceļu pretim nākotnei. Man patiešām ir skaidrs redzējums, kā vēlos dzīvot, kur strādāt un cik pelnīt, lai justos labi. Man tas ir svarīgi,” saka Krišs un bilst, ka jauniešiem gan nepatīk tas, ko viņiem uzspiež, bet Latvijā izglītības sistēma darbojas tieši pēc šāda principa.
“Man bija iespēja pagājušajā gadā pabūt praksē Somijā. Tur redzēju un iemācījos daudz noderīga. Taču man visvairāk palikusi prātā nepiespiestā mācīšanās sistēma. Tur pedagogs audzēkņiem dod darbu un termiņu, līdz kuram viss jāpabeidz. To sauc par brīvo programmu. Tikpat labi tas var būt vienas dienas darbs, taču audzēknis pats plāno laiku, cik ātri viņš to izdarīs. Starpbrīdī audzēknis iet, kad vēlas, un strādā, cik ilgi grib. Galvenais darbu pabeigt noteiktajā laikā. Svarīgs ir rezultāts. Iespējams, šāds izglītības modelis būtu jāievieš arī Latvijā. Tas varbūt jauniešos audzinātu patstāvību, viņi mācību vielu neuztvertu kā kaut ko ļoti uzspiestu un obligātu,” prāto cēsnieks. Viņš stāsta, ka somi īsti neizprot, kā Latvijā notiek mācības -viss ir obligāti, par katru darbu ir vērtējumi, viss noteikts konkrētos laikos un termiņos.
“Somijā mācās vairāk nepiespiesti, ar ideju – sekot saviem sapņiem. Mums tomēr tas vairāk ir pātagas variants, kad nemitīgi dzen uz priekšu. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ Latvijā jaunieši nemācās, protestē,” bilst Krišs.
Domājot par nākotni, jaunietis atklāj, ka viņš cer dzīvot un strādāt Latvijā, jo ir liels savas valsts patriots.
“Man svarīga ir ģimene un draugi. Vēlos veidot nākotnē firmu un pats sev radīt darbavietu. Ja ies labi, varbūt varēšu darbu nodrošināt arī vēl kādam citam. Domāju, arī šobrīd darbu var atrast, ja vien to meklē. Manuprāt, daudzi jaunieši vienkārši dzīvo ar teicienu, ka darba nav, bet paši to nemaz nav meklējuši. Arī es ik vasaru atrodu darbu un pastrādāju. Darbs ir. Nepieciešams tikai gribēt, un nevajag vienmēr gaidīt algā tūkstoti eiro mēnesī, ja vēl neesi beidzis skolu vai sevi pierādījis darba tirgū. Citādi domāju, ka pat Cēsīs darbs ir,” saka Krišs un norāda, ka zina jauniešus, kuri jau sen beiguši skolu, bet dzīvo uz vecāku rēķina, jo, tā arī pasaka, ir slinkums strādāt.
“Lūk, šādus jauniešus es nesaprotu. Un nesaprotu tos, kuri neiekārtojas darbā tepat, bet dodas strādāt par ogu vācējiem vai krāvējiem ārzemēs. Viņi strādā mazkvalificētu darbu citās valstīs tā vietā, lai saviem vecvecākiem Latvijā pelnītu pensiju. To arī es nesaprotu,” saka Krišs, kurš jau pēdējās četrās vasarās ir atradis darbu un nopelnījis savu naudiņu.
“Nekad nevajag baidīties aiziet pie kāda darba devēja un pajautāt, vai nav nepieciešams palīgs. Protams, nāksies saņemt arī pa atteikumam, bet rezultātā darbu atradīs,” padomu dod jaunais puisis. Liene Lote Grizāne
Komentāri