Pēteris Goldšteins, Cēsu Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks, otro gadu vasaras brīvlaikā izmantoja iespēju burāt pa pasaules jūrām ar jahtu Spaniel.
“Mans tēvs agrāk bija PSRS olimpiskajā komandā burāšanā, viņš mani iepazīstināja ar jahtām, vēja dēļiem un tādām lietām,” par aizraušanās sākumu stāsta Pēteris. Viņu tas viss esot ieinteresējis, un tēvs piedāvājis burāt ar jahtu. “Sākumā tēvs kaut kur sadabūja mazo jahtu Optimists,” atceras Pēteris. „Ar to kādu laiku braukāju pa ezeru, bet vēlāk tiku pie lielākas jahtas Lāzeris.”
Ar Spanielsākumā burājis Pētera tēvs, bet vēlāk šāda iespēja radās arī pašam jaunietim. “Viss ir ļoti vienkārši. Jebkurš var iet un pieteikties,” skaidro Pēteris. “Vienkārši jāgrib!” Spanielkomandā katru gadu ir jauni cilvēki, kurus pavasarī 30 stundas apmāca un nodarbina uz jahtas. Vēl jaunajiem ir treniņbraucieni, kuru laikā apgūstamas nepieciešamās zināšanas. Pirmajā gadā Pēteris ar Spaniel, piedaloties Cutty Sark Tall Ships’ Races, burājis no Rīgas uz Orhūsu Dānijā, bet šogad, to pašu sacensību ietvaros, no Liverpūles uz Maloju Norvēģijā. “Pirmajā gadā gadījās garlaicīgs brauciens, bija maz vēja,” iespaidos dalās Pēteris. “Sanāca daudz gulēt uz jahtas un neko nedarīt.”
Šogad Pēteris ieplānoja braucienu pa Ziemeļjūru, jo labi zināja, ka tā ir diezgan vētraina. “Par laimi, vējš bija līdz 80 kilometriem stundā,” stāsta jaunietis. “Vēja ātrums mainījās apmēram divu stundu laikā. Vienā brīdī mēs visi gulšņājām uz jahtas, bet jau nākamajā – visi aktīvi darbojās, lai jahta neapgāztos un pēc iespējas ātrāk ietu uz priekšu.” Šogad jūrā Pēteris pavadījis tikai četrarpus dienas, sacensībās Spaniel finišēja kā piektā jahta.
“Uz Spaniel viss ir ļoti demokrātiski,” par katra burātāja pienākumiem stāsta Pēteris. “Katram braucienam ir kapteinis, kurš vada visu, kas notiek uz jahtas, bet, protams, viens cilvēks nevar visu laiku būt atbildīgs par visu, un tad ir trīs maiņas vecākie. Pārējo komandu arī sadala trīs daļās. Katra maiņa strādā pa četrām stundām divreiz dienā.”
Jaunietis stāsta, ka burāšana viņu aizrauj, jo jūrā par neko nav jāsatraucas: “Tur nekas netraucē, nav nekādu ikdienas raižu un praktiski neko nevajag.”
Kad jautāju, vai šāds hobijs neprasa daudz līdzekļu, Pēteris atbild, ka visvairāk sanāk tērēties lidmašīnas biļetēm. “Galvenais, paspēt biļetes iegādāties laikus, tad jau tēriņi nemaz nav tik lieli,” nopietni nosaka burātājs. “Burāšana noteikti izmaksā lētāk nekā jebkurš cits ceļojums.”
Ja runājam par jūras slimību, tad pie tās pirmajā burāšanas
dienā nonāk lielākā daļa, bet pēc 24 stundām sliktums pāriet,” apgalvo Pēteris. “Bet ir arī tādi, kuriem ir nelabi visu laiku, tad tie parasti tā arī visu braucienu pavada, guļot malā. Spaniel vēsturē ir bijis gadījums, ka jāpārtrauc sacensības, jo uz klāja no komandas palikuši tikai trīs cilvēki, kuri var burāt.”
Pēteris ir pārliecināts, ka turpinās braukt ar Spaniel, un iesaka izmēģināt burāšanu katram, kuram ir interese.
Komentāri