Cēsnieces Ilze Krastiņa un Lelde Krūmiņa pirms dažām dienām atgriezās no Turcijas. Tur meitenes pāris mēnešus veica brīvprātīgo darbu vietējā pilsētā Gaziantepā. Meitenes strādāja ar bērniem un jauniešiem, kas nonākuši grūtībās. Līdztekus darbam jauniešu centros, viņas devās arī pie cilvēkiem, kuri zaudējuši redzi, kā arī daudz laika pavadīja onkoloģiskajā slimnīcā pie bērniem, kuri sirgst ar vēzi.
Abas cēsnieces atzīst, ka sākumā viņām bijušas bažas, kā šie bērni jūtas, kā uztvers viņas, taču ātri vien sapratušas, ka sirgstošie vai emocionāli cietušies bērni un jaunieši nejūtas slikti vai sadrūmuši.
“Pat bērni onkoloģiskajā slimnīcā, kuriem no ārstēšanas nogājuši matiņi, bija smaidīgi un priecīgi. Viņi vienmēr mūs sagaidīja ar smaidu un bija gatavi darboties. Tas mūs pārsteidza un lika arī aizdomāties, ka bieži vien veseli cilvēki sūkstās par dzīvi daudz vairāk un biežāk. Taču dzīvē vienmēr ir par ko priecāties, šie bērni un jaunieši to labi prata,” saka Ilze. Meitenes stāsta, ka abas uz Turciju devās, piedaloties biedrības “Jaunatne par iesaistīšanos” piedāvātajā projektā. Abas bijušas ļoti priecīgas, ka viņam bijusi iespēja strādāt tieši Turcija.
Meitenes stāsta, ka viņas pārsteigusi Turcijas skaistā daba, kalni, senās pilis, dažādās pilsētas, cilvēki un kultūra.
“Bija gan sākumā grūti pierast pie klimata maiņas, jo Turcijā dienā gaisa temperatūra sasniedza pat + 50 grādus, arī naktī nebija daudz vēsāks, bija naktis, kad pagulēt nespējām. Karsti, sviedri līst, bet neko padarīt nevar,” stāsta Lelde.
Vaicātas, vai viņas nav nogurdinājusi pārāk lielā turku uzmanība, ko varētu saukt arī par uzmācību, abas smaida, sakot, ka pirmajās dienās bijis pavisam grūti. Vēlāk jau sapratušas, ka pa ielu jāpārvietojas nopietnām sejām un nemitīgajiem komplimentiem nav jāpievērš uzmanība.
“Turki ir ārkārtīgi viesmīlīgi un draudzīgi, ne par ko nesūdzas, kaut gan dzīves apstākļi dažkārt ir smagi. Tiesa gan, latvietim viņu pārāk lielā viesmīlība var likties arī uzmācīga. Viņi vienmēr uzrunās garāmgājēju, īpaši, ja redzēs, ka cilvēks nav vietējais. Protams, no uzmanības nogurst, taču pamazām pie tās pieradām. Jāteic, ka šajā sakarā neiekļuvām arī nevienā konfliktā. . Viss bija normas robežās. Jāteic, ka turkiem ļoti atšķiras laika izpratne. Ja turks saka, ka kaut kas tiks izdarīts pēc 10 minūtēm, bieži tas nozīmē vai nu pēc stundas, vai rīt,” smejot stāsta Lelde.
Abas, stāstot par Turciju, teic, ka turki visbiežāk redzami spēlējot tradicionālo spēli …. vai liekot no maziem akmentiņiem mozaīkas, ko darījušas arī abas latviešu meitenes. Lelde teic, ka pēc pavadītā laika Turcijā, viņai krasi mainījies viedoklis par islāma ticību.
“Turcijā savdabība ir daudzās, krāšņās mošejas, no kurām piecreiz dienā skan aicinājumi uz musulmaņu lūgšanām. Lai ietu mošejās, sievietēm jābūt tērptām īpašās drānās – parandžās, jānovelk apavi. Tā izrāda cieņu,” par reliģiskām un kultūras atšķirībām stāsta Lelde, sakot gan, ka ne visi turki ir tik ticīgi, lai vairākas reizes dienā lūgtos.
Meitenes atklāj, ka kādu dienu viņām prātā ienākusi traka ideja – daudz nedomājot, abas aizbraukušas uz Turcijas kaimiņvalsti Sīriju. Uz robežas nopirkušas vīzas un devušās uz Sīrijas vēsturisko tuksneša Palmiru, sagaidīt saullēktu.
“M Palmira ir plaši pazīstama tās tempļu, kapeņu un mūru dēļ. Pilsētu ieskauj olīvkokos, palmās un granātkokos slīgstošā oāze. Bijām dzirdējušas par skaisto saullēktu, kas paveras Palmirā kādās senās drupās, devāmies turp. Viesnīcu iepriekš sarunājušas nebijām, nakti, gaidot saullēktu, pavadījām, klīstot pa tuksnesi. Jāteic, ka vienu brīdi gan domājām, ka mirsim. Tuksnesī ik pa laikam parādījās cilvēku tēli. Vīri ietinušies austrumniekiem raksturīgās drānās pavīdēja netālu no mums. Pāris stundas līdz saullēktam pavadījām, guļot pie tempļa uz kāpnēm. Bet, kad saule leca, skats tiešām bija fantastisks,” stāsta Ilze bilst, ka, esot Turcijā, tik tuvu Sīrijas robežai, ir grēks uz šo valsti neaizbraukt.
Lelde turpina Ilzas iesākto un saka: “Bijām arī Sīrijas galvaspilsētā Damaskā, kur satikām vienīgo latvieti šajā valstī – žurnālisti no Latvijas, kura tur dzīvo jau sešus gadus. Bija tik dīvaini būt tālu prom no mājas, bet runāt latviešu valodā.”
Meitenes teic, ka pašlaik viņām ir grūti atkal iejusties Latvijas ikdienā. Un ne tikai tādēļ, ka te ir jau vēss un laika apstākļi liecina par ziemas tuvošanos, trūkstot arī daudz no emocionālās pasaules, ko devusi saulainā Turcija. Meitenes stāsta, ka abas šovasar beigušas studijas Paula Stradiņa Universitātē. Ieguvušas bakalaura grādu
starptautiskajās attiecībās, patlaban ir darba meklējumos.
“Latvijā atrast darbu ir grūti, domājam, ka dosimies atpakaļ uz Turciju. Ceram uz ilgāku programmu, jo labprāt tur turpinātu brīvprātīgo darbu. Žēl, bet jāteic, ka Latvija lielas perspektīvas jauniešiem nepiedāvā. Daudzi gados jauni cilvēki no Latvijas izbrauc, ir saprotams, kādēļ tas tā,” saka Ilze. Liene Lote Grizāne
Komentāri