Cēsnieks Nauris Keišs jau labu laiku aizrāvies ar lidošanu aerodiumā. Puisis tur strādā par instruktoru un ārpus darba laika arī pats papildina lidošanas meistarību, lai, iespējams, kādreiz kopā ar citiem puišiem piedalītos vērienīgā pasākumā, līdzīgā kā Turīnas olimpiskās spēles.
Nauris stāsta, ka šobrīd izdzīvo akadēmisko gadu un lielākoties nodevies darbam.
“Godīgi sakot, mana pirmā iepazīšanās ar aerodiumu arī bija caur TV ekrānu, kad ieraudzīju latviešu puišu uzstāšanos Turīnas olimpiskajās spēlēs. Vēlāk radās interese uzzināt ko vairāk. Taču paliku ar zināšanām, ka tas ir vertikālais vēja tunelis. Laiks gāja, viss piemirsās. Līdz kādā saulainā pēcpusdienā braucu mājās no Rīgas, pirms Siguldas paskatījos pa labi un ieraudzīju, ka cilvēki lido. Automātiski spiedu bremzes, metu riņķī un braucu pamēģināt,” stāsta puisis un turpina: “Pēc labdien, labdien jautāju, vai varu palidot. Cilvēki bija atsaucīgi, un es pirmo reizi pamēģināju, ko nozīmē aerodiums. Pēc tam aizbraucu vēlreiz. Kad devos turp trešo reizi, biju iestājies instruktoru skolā, kurā guvu plašākas zināšanas.”
Nauris stāsta, ka nepagājis pusotrs mēnesis pēc pirmā lidojuma, kad sācis aerodiumā strādāt par instruktoru un apmācījis citus lidot gribētājus.
“Tiesa, mans pirmais lidojums bija diezgan švaks. Biju paņēmis sešas minūtes, kurās cīnījos un centos pats kaut ko darīt, turēties gaisā. Taču lidojuma mirklī nedrīkst saspringt, visu laiku ir jādomā. Šobrīd man tas liekas loģiski, bet, ko domāju savā pirmajā lidojumā, vairs neatceros,” atzīst cēsnieks un piebilst, ka nevajag iedomāties, ka cilvēks pirmo reizi aizies uz aerodiumu un uzreiz lidos. Visam vajadzīgs laiks.
“Pirmajā lidojuma reizē par diviem, trim metriem augstāk nevienu nelaiž. Lai ko dzirdētu instruktāžā, nevienam nav tik liela pieredze, lai paceltos lielos augstumos. Maksimums? Turīnas olimpiskajās spēlēs puišiem maksimālais augstums bija 18 līdz 20 metri. Bet, ja ir labvēlīgi laika apstākļi, jaudīgs motors, var pacelties vēl augstāk,” skaidro Nauris.
Jautāts, kādi cilvēki ikdienā piestāj Siguldā un dodas izmēģināt lidojumu aerodiumā, puisis atbild: “Tie nav ne jauni, ne veci. Tie ir cilvēki, kuriem ir daudz naudas. Pasākums nav lēts. Minūte lidojuma maksā piecus latus, bet jau ar nākamo mēnesi tie būs astoņi lati. Pie tam minūtē izdarīt neko nevar. Jāņem vismaz divas minūtes, kurās, godīgi sakot, cilvēks maz ko saprot un var paspēt izdarīt,” saka Nauris un stāsta, ka jebkurš lidojums aerodiumā sniedz brīvības sajūtu.
“Tā ir neaprakstāma sajūta – pacelties koku galotņu augstumā un uz notiekošo skatīties no augšas. Tās ir sajūtas, kuras nevar iegūt nekur citur – ne lecot ar gumiju, ne izpletni. Nav ne striķu, ne audumu. Esi viens un gaisā,” piedzīvotajās emocijās dalās aerodiuma instruktors un atklāj, ka Turīnas olimpiskās spēles nebija pirmais un pēdējais pasākums, kur piedalījušies viņa kolēģi. Ar iespaidīgo šovu aerodiuma lidotāji bijuši dažādos pasākumos Itālijā, Dubaijā, Turcijā.
“Arī mums, jaunajiem, ir iespēja mācīties un pierādīt sevi,” saka Nauris un piebilst, lai arī šobrīd darba grafika dēļ sanāk upurēt brīvdienas un tusiņus, viņš nesūdzas.
“Esmu priecīgs par to, ko šobrīd daru. Par mācībām arī neuztraucos. Zinu, ka pienāks laiks un izglītību iegūšu. Lidošanai skolas nav. Izglītība būs vajadzīga, kad būšu vecs. Un es zinu, ka to iegūšu. Dzīvojam taču vienreiz, jāpaspēj izdarīt un izbaudīt visu,” saka Nauris.
Komentāri