“Kad vienas durvis aizveras, citas atveras”. Par šo teiciena darbību dzīvē pārliecinājās Nītaures uzņēmējs Andris Kuzņecovs, kādreiz aktīvs autosportists, adrenalīna mednieks, kurš pēc traumas atrada citu nodarbošanos, tādu, kurai nodevies ar visu sirdi un velta katru brīvu brīdi.
Loka šaušana ir tik aizraujoša, ka tās dēļ Andris jau septiņus gadus neiet makšķerēt un gandrīz katrā treniņā atkārto Robina Huda meistarstiķi – sašauj bultu bultā.
Sākums nebija viegls, taču stipriem cilvēkiem stipri stāsti. Andrim nācās izvēlēties – turpināt braukt bezceļu rallijos un dzīvi beigt ratiņkrēslā vai šķirties no rūpīgi sagatavotās sacensību mašīnas un darīt ko citu. Ar sievas dāvināto jaudīgo arbaletu prieki bija īsi, jo ātri vien pazuda visas bultas, taču no riskantās autobraukšanas krasi atšķirīgais sporta veids bija kaut ko panācis – nemanot pārvilinājis savā pusē.
Andris Kuzņecovs stāsta: “Sāku meklēt bultas, man ieteica, ka Cēsīs ir meistars – Vilius Matutis. Nokļuvu treniņā, kur šāva ar parastajiem lokiem. Iepatikās, un tā tas turpinās jau septiņus gadus. Mugurai šis sporta veids nāk tikai par labu – trenē gareno muskuli.
Izvēlējos sarežģītāko loka klasi longbow. Tas ir tikpat prestižs kā vieglatlētikā maratons, ja vari trāpīt mērķī ar longbow tad tas jau kaut ko nozīmē. Tagad šauju ar Igaunijā ražotu loku, man ir 50 procentu ražotāja atlaide bultu iegādei. Protams, labus lokus izgatavo arī Latvijā gan Latgalē, gan tuvāk, Straupē, strādā meistars Armands Vīlisters, gatavo skaistus un labus lokus.”
Romantiķiem, kuri pēc šī raksta Nītaurē meklēs Andri Kuzņecovu, jāatceras, ka loka šaušana paņem visu brīvo laiku un sportistam vienmēr jābūt formā. Ja vēlas ko sasniegt, tad nedēļā piecas reizes šaušanas treniņi vairākas stundas un papildus noteikti slēpošana, iešana, skriešana, pumpēšanās, treniņi ar gumijām. Ja sacensībās piecas dienas jāstaigā pa kalniem, jābūt izturībai un disciplīnai. Tas ir interesanti, aizraujoši, bet nav viegli! Sporta veids ir unikāls, jo ar šo loku nekad mūžā nevar sasniegt maksimālo rezultātu, kā tas iespējams ar tehniski aprīkoto sporta loku.
Latvijā ir ap desmit loka šaušanas sporta klubu. Andris Kuzņecovs stāsta, ka kopā ar domubiedriem Andi Šveici un Robertu Lācīti izveidojuši savu klubu “Savage archer”, iesaistot sportistus no visas Latvijas. Izmantojot Eiropas projekta finansējumu, iegādāts inventārs. Vai to var uzskatīt par uzņēmējdarbību? Andris Kuzņecovs precizē: “Par savām telpām, kas ikdienā ir ražotne, maksu neprasu. Kad cilvēks atnāk uz pirmajiem treniņiem, viņam iemāca šaušanas tehniku, pārbauda, kāds inventārs der. Pēc kāda laika, kad viņš vēlas savu loku, iesaku meistaru. Bāzes uzturēt ir dārgi, taču mājaslapā var atrast kontaktus citiem mūsu šāvējiem ne tikai Nītaurē, bet arī Cēsīs, Saldū, Koknesē un Rīgā. Vasarā vieglāk atrast vietu, kur trenēties, protams, par drošību jādomā.
Kluba biedri tiek instruēti par drošības noteikumiem, uzņemas atbildību, un daļa izgājuši speciālus mācības kursus, lai trenētu citus. Latvijā medības ar loku aizliegtas, sportisti ar tām nenodarbojas. Kaut gan, ja būtu kara stāvoklis, loka šāvēji nepaliktu bez barības… Katra bulta ir marķēta. Katram ir citādas bultas ar savu krāsojumu, vārdu vai iniciāļiem. Ja kaut kur tādu iešaus nevietā, pa pagastu skraidīs kāds zvērs ar šādu bultu mugurā, vainīgo varēs atrast.”
Loka šaušanai nav vecuma ierobežojuma, tomēr bērniem labāk sākt 8 -10 gadu vecumā trenera stingrā uzraudzībā. Uz treniņiem var nākt gan ģimenes, gan draugu kompānijas, jo tā ir lieliska laika pavadīšana. Klubā “Savage archer” ir dalībniece, kura šauj ar loku jau 30 gadu, savukārt vecākajam dalībniekam ir 73 gadi, viņš šo nodarbi sācis tikai pirms trim gadiem.
“Loka šāvēji ir tāda īpaša kasta,” apgalvo Andris Kuzņecovs un turpina: “Es nezinu, kurš būtu loka šaušanai līdzīgs sporta veids – tik sarežģīts, fiziski un psiholoģiski grūts. Kad nokļūsti sacensībās un redzi, ka dalībnieku ir vairāk nekā tūkstotis, pat divi tūkstoši, tad saproti, ka neesi viens uz pasaules. Tas ir to vērts! Ja mājās aiz šķūnīša no divdesmit metru attāluma var trāpīt ābolā, tas vēl neko nenozīmē. Tas ir mājās, neviens neredz. Aizbraucot uz sacensībām, kur uz tevi skatās vairāk nekā 150 cilvēku, var netrāpīt lielā mērķī pat no desmit metru attāluma. Jāprot psiholoģiski savākties. Katram ir savi paņēmieni, taču daži tā pārdzīvo neveiksmes, ka aizmet loku pa gaisu. Atnāk tādi mākslinieki, kam rezultāts nav svarīgs, pusi sacensības šauj un tad pamet, aiziet dabā pastaigāties. Ir sportisti, kuri atbraukuši pēc rezultāta, ir tādi, kuri ieradušies relaksēties. Redzēju uzrakstu uz sporta krekla: “Ja loka šaušana būtu viegls sporta veids, tā sauktos – futbols.”
Viss atkarīgs, vai loka šaušana turpmāk būs vaļasprieks brīviem brīžiem un nedēļas nogalēm, vai ir vēlme tiekties pēc rezultāta. Ja izvēlas otro, tad ļoti daudz kas jāatliek malā un ģimenei ar to būs jārēķinās. Treniņu un sacensību grafiks stingrs, bez atkāpēm.
Manā ģimenē visi ir samierinājušies. Dēls šauj tikai sava prieka pēc, mazbērni vēl par mazu.
Esmu laimīgs, ja treniņam varu atvēlēt kaut vai stundu dienā. Lai arī vakarā pēc pulksten septiņiem tas vairs nav pareizi, bet pa dienu nav laika. Gribētos iekļūt pasaules desmitniekā, un tas nav nesasniedzams. Šobrīd desmitniekā ir vācieši, austrieši, itāļi, viens francūzis, kuriem loka šaušana ir jau sen, un galvenais – viņi trenējas kalnos.”
Komentāri