Krēta ir Grieķijas visskaistākā sala ar kalniem, vēsturi, pilsētām un kultūru. Vieta, kurā, kā vēsta sengrieķu mitoloģija, Diktes kalna stalaktītu alās dzimis dievu valdnieks, kā arī debesu un pērkonu dievs Zevs. “Krēta ir tipiska bezrūpīgu tūristu atpūtas vieta – saule, pludmale, kalni, lejas, aktīva nakts dzīve, nebeidzamas tavernas, laipni vietējie salas iedzīvotāji un lieliski ēdieni,” vienā teikumā salu raksturo straupieši Evija un Aldis Ozoliņi, kuri uz Krētu devās kopā ar draugiem Daci un Uldi Ezeriem.
Lidojums no Rīgas līdz Heraklionai ildzis trīs stundas. Evija saka, ka viņai tas esot bijis tāds kā “aklais randiņš” pretēji draugiem, kuri jau iepriekš viesojušies Krētā. Visi apmetušies viesnīcā Analipsis pilsētiņā, kas atrodas Krētas austrumu galā.
Brīvdienās bijis sauss un saulains laiks. Kaut termometra rādītājs dažbrīd sasniedzis 40 grādu temperatūru, izturīgajam tūristam tas esot nieks, jo gaiss Krētā ir citāds nekā Latvijā, skaidro Evija, sacīdama, ka dienas svelmē vietējos gan uz ielām nemana: “Klaiņo ārzemnieki, kas aizgūtnēm grābj iespaidus. Pusdienas laikā, ieraugot vietējos ar miegainām acīm, saproti, ka visa dzīve te sākas pēc saulrieta. Līdz ar tumsas iestāšanos uz piemāju soliņiem parādās pirmie grieķu večuki, tad jaunieši, mūzika un vakara saldme.”
Taujāta par ceļojuma mērķi, Evija saka: “Braucām atpūsties, ķert pārdzīvojumus un prieku, nevis ievilkt ķeksīšus obligāti veicamu pasākumu plānā. Nebeidzama zvilnēšana pie baseina nav mūsu dabā, bet arī klunkurēšana nopakaļ svešu cilvēku grupai nesaista. Mēs esam tāds spēcīgs četru ceļotāju kodoliņš, kas mīl neatkarību un piedzīvojumus. Ar katru ceļojumu izzinām sevi arvien vairāk un tagad jau esam tik tālu viens otram pieslīpējušies, ka saprotamies no pāris vārdiem.”
Krētā esot svarīgi apgūt dažus sīkvārdiņus. Ja tūristi grieķu valodā pasaka labrīt, labdien, lūdzu un paldies, vietējie iedzīvotāji to protot novērtēt: “Tāds žests sasilda viņu sirdis un plašāk atver tavernas saimnieka rakijas (mums vairāk atpazīstama kā kandža), uozo un vīna krājumus. Tiesa, nekur nevar sastapt pārdzērušos ļautiņus. Visi ir ļoti pieklājīgi un kārtīgi, zina savu mēru.”
Piereģistrējoties rezervētajā viesnīciņā, vēl konkrēta rīcības plāna neesot bijis, taču skaidrs, ka skaisto apkārtni, kājām ejot, neaplūkosi, tāpēc nomāta mašīna. Aldis teic: “Auto ir mazi, toties ekonomiski un labi piemēroti šaurajiem kalnu ceļiem.”
Viesnīcas reģistratore esot bijusi īpaši laipna un ieteikusi vietas, kuras, viņasprāt, vērts apmeklēt. Kā pirmā bijusi Čanijas vecpilsēta. “Skaista un senatnīga, ar šaurām ieliņām un neskaitāmām tavernām. Pilsētiņā ir tirgus, kas izveidots krusta formā, devāmies turp. Tirgū dominē trīs lietas – garšvielas, zīda šalles un olīvas. Grieķijā var kaulēties, tas šeit ir pieņemami, taču vajadzīgs ass prāts un neatlaidība,” saka straupiete.
Viena no vispopulārākajām salas vietām ir gleznainais Elundas zvejnieku ciemats un tā osta. No salas ar mazu kuģīti var nokļūt Mirabellas līcī uz nelielo Spinalonga salu. “Tā ir sala – cietoksnis. Cietoksnī atrodas īsta viduslaiku pilsēta ar traģisku vēsturi,” fotogrāfijas rādot, stāsta Evija, piebilzdama, ka Spinalonga ir pēdējā lepras slimnieku kolonija, kas, pateicoties jaunatklātajām zālēm, pagājušā gadsimta 50.gados tika slēgta.
“Mēs Latvijā lepojamies ar simtgadīgiem ozoliem, tas ir ilga mūža simbols, taču Krētā, Kato Poros pilsētiņā, var aplūkot 2000 gadus vecu koku un vēl pasēdēt tā pavēnī,” sievas stāstīto papildina Aldis.
Taujāti par lauksaimniecību un ražošanu, straupēnieši apgalvo, ka vasarā Krēta pelna ar sauli un viesmīlību, taču vietējie arī lietderīgi izmanto ikvienu zemes kvadrātmetru.
“Krēta ir kalnaina, pat klinšaina, un pirmajā brīdī šķiet, ka tādā zemē nekas neaug, tomēr, apbraukājot salu, redzējām bezgala plašus olīvkoku laukus, hektāriem siltumnīcas un, protams, vīnogu laukus. Krētieši ļoti lepojas ar kazas piena produktiem, kazas kalnainajās nogāzēs redzamas bieži, karstajā svelmē tās slēpjas krūmājos. Agrā pavasarī, kad vairāk līst, kad no kalniem straujāk tek upītes, katrs ūdens piliens tiek savākts lielās tvertnēs. Pie kociņiem zemē atrodas laistīšanas sistēmas, kur pa caurulītēm pilienveidā olīvkociņiem, vīnogulājiem un citiem augiem piegādā ūdeni. Kaut arī tie ir tikai daži pilieni, savs mitrums saknītēm tiek,” saka Aldis.
Tāpat Krētas salā esot ļoti daudz ģimenes uzņēmumu, kuri uztur paaudzēs nodotas tradīcijas. Vectēvs zināšanas nodod dēlam, tas savukārt savam, un tā uz priekšu. “Mājas tiek celtas uz augšu vairākos stāvos, jaunie nedodas prom no saimniecībām, bet jūtas lepni, ka var turpināt senču biznesu. Pārsvarā tās ir tavernas, kurās uzņem viesus, izrāda dzimtas vēsturi, cienā ar laikā pārbaudītiem, pašu gatavotiem dzērieniem un ēdieniem,” papildina Evija.
Runājot par ēdieniem, lielu pārsteigumu neesot, jo grieķi pārtikā izmanto līdzīgus produktus kā latvieši. “Atšķirība tikai garšā un svaigumā. To grūti salīdzināt. Krētā ļoti iecienītas ir dolmādes – ar rīsiem un garšvielām pildītas olīvkoku lapas, kaut kas līdzīgs mūsu kāpostu tīteņiem, tikai bez gaļas. Iecienīta ir fosolakia – ceptas, sutinātas pupiņas. Un kā gan bez kazas siera un olīvām! Tie ir viņu nacionālie produkti, tāpēc tos ēd gandrīz katrā ēdienreizē. Grieķi, dzīvodami pie jūras, ļoti iecienījuši arī jūras veltes, un, lai neradītu smaguma sajūtu, viņi tās necep eļļā vai taukos, bet sutina,” saka Evija.
Krētas piedzīvojums laimīgi noslēdzies, četrotne jau plāno nākamo ceļojumu. Aldis un Evija piekrīt, ka ceļošana bagātina ikvienu un viss sākas ar pirmo soli.
Komentāri