Bijušo darbinieku tikšanās vienmēr ir sirsnīgs, jauku atmiņu pārpilns pasākums. Izņēmums nebija arī Zintas Dubrovskas sarīkotā tikšanās savulaik vienīgās Cēsu bankas darbiniekiem, kuri daudzus gadus strādājuši ēkā Raunas ielā, kur šobrīd darbojas “SEB” bankas filiāle. Pirmās Latvijas laikā uzcelta kā Latvijas Bankas filiāle Vidzemē, padomju un atjaunotās neatkarības laikā darbojusies zem dažādiem nosaukumiem, bet darbinieki te vienmēr strādājuši ar prieku un gandarījumu.
Ilggadējā bankas pārvaldniece Z. Dubrovska stāsta, ka viens no tikšanās iemesliem ir ziņa, ka banka grasās aiziet no šīm telpām: “Tāpēc gribējās sarīkot šādu pasākumu, lai satiktos un simboliski atvadītos no šīm telpām, kurās tik daudz piedzīvots.”
Dažiem bijušajiem darbiniekiem tika piezvanīts, tie viens caur otru padeva ziņu, un bankas ēkā pulcējās pārdesmit bijušo darbinieku. Tikšanās sākās ar svinīgu brīdi, kurā sanākušos uzrunāja tagadējā šīs ēkas saimniece, “SEB bankas” Cēsu filiāles vadītāja Ingūna Mihaļova: “Mīļie kolēģi, atļaujiet jūs tā uzrunāt, jo nav nozīmes tam, ka ar daudziem neesam kopā strādājuši. Šajā ēkā sastapušies mūsu soļi, mūsu domas, mūsu vārdi. Pilnīgi noteikti šīs sienas glabā mūsu stāstus – par notikumiem, par jums, kas šeit strādājuši.”
Z. Dubrovska atzīmēja, ka lielākā daļa sanākušo šajā bankas filiālē strādājuši pagājušajā gadsimtā, tāpēc ir, ko atcerēties, kā banka strādāja pēckara gados, kā 50. – 60.gados, kā dzīvoja kolektīvs. Viņa pastāstīja par vēl kādu interesantu faktu: “Šai ēkai sena vēsture, tā uzcelta 1930.gadā tieši bankas vajadzībām, un patīkami, ka viena no fotogrāfijām no pirmā darbības gada, kurā uzņemta klientu apkalpošanas zāle ar darbiniekiem, bija ievietota “Unibankas” 10 gadu jubilejas grāmatā. Interesanti, ka toreiz visi darbinieki bija vīrieši. Šī fotogrāfija glabājās pārvaldnieka seifā, un visi pārvaldnieki cauri gadu desmitiem attēlu glabājuši, nevienam nav ienācis prātā to iznīcināt. Mums jālepojas ar savu vēsturi, jo, kā mēdz teikt, bez pagātnes nebūs nākotnes.”
Tieši darbinieki veidojuši pagātni, tāpēc īpaši tika sveikti tie, kuri pārkāpuši 80 gadu slieksni: Lilija Radziņa, Artūrs Graudiņš, Inta Kalniņa, Valda Vasiļjeva. Jāpiemin vēl divas darbinieces, kuras uz pasākumu gan netika, bet minēto gadu skaitli pārsniegušas un devušas lielu ieguldījumu bankas filiāles darbā: Valija Kļaviņa un Taisija Mušperte. Vērts piebilst, ka T. Mušperte daudzus gadus bija kases vadītāja un savā profesionālajā darbā piedzīvoja divas naudas reformas: no rubļiem uz repšiem un no tiem uz latiem.
Uz tikšanos bija ieradies Artūrs Graudiņš, kurš bankas pārvaldnieka amatā bija no 1960. līdz 1969. gadam. Viņš atcerējās, ka savulaik bijis sapnis tikt strādāt Cēsīs, kur bija šī īpašā bankas ēka: “50.gadu sākumā, kad strādāju bankas filiālē Ērgļos, mani aizsauca uz Rīgu, uz PSRS Valsts bankas republikas kantori, pārvaldnieks teica, ka man jāiet strādāt par pārvaldnieku uz Jaunjelgavu. Teicu, ka es taču vēl puika, tikai 21 gads, kas es par pārvaldnieku? Uz to viņš atbildēja: “Ko tu! Es tavā vecumā jau rotu komandēju, bet tu netiksi ar 15 sievām galā?!” Man nebija, ko iebilst, un 1953.gada rudenī sāku strādāt par pārvaldnieku Jaunjelgavā. Pēc septiņiem gadiem piepildījās sapnis par Cēsīm, un gadi te atmiņā palikuši ar vislabākajām domām. Te bija darbīga un labestīga atmosfēra, daudz braucām ekskursijās, gājām peldēties Gaujā, ziemā braucām slēpot, rudenī – dzērvenēs uz Lubānas purviem.”
Viņš arī norāda uz milzīgo bezdibeni, kas šķir tos laikus no mūsdienām, īpaši tehnoloģiju jomā: “Kad 1950.gadā sāku strādāt bankā, galvenie darbarīki bija ķīmiskais zīmulis, kopējamais papīrs, skaitāmie kauliņi un rēķināmā mašīna, šķiet, “Felikss” saucās. Tas arī viss, bet kas tagad – piespied vienu taustiņu uz datora un nauda par zemenēm uz Grieķiju jau aizskaitīta.”
Pasākumā ritinājās atmiņu stāsti, tika skatītas vecās fotogrāfijas, katra izraisīja veselu atmiņu plūdumu. Katram savas atmiņas par laiku, darbu, notikumiem, procesiem, sadzīvi. Pasākuma visvecākā darbiniece Lilija Radziņa, kura tikko nosvinējusi 92 gadu jubileju, atcerējās, ka uzņēmumiem un kolhoziem kredīti tolaik doti pret nodrošinājumu, visbiežāk pret produkciju. Viņas pārziņā bijusi pienotava, tai kredīts dots pret gatavo produkciju – sviesta, siera krājumiem.
“Gājām, pārbaudījām savus uzņēmumus, vai tiešām viņiem ir tas, ko viņi uzrādīja iesniegtajos dokumentos. Ja izrādījās, ka kādam grūtāk ar naudas atdošanu, tika rakstīts pagarinājums – prosročka,” stāstīja L. Radziņa.
Pēc šī vārda izskanēšanas Z. Dubrovska atcerējās interesantās sarunas, kas notikušas darbinieku starpā, lai noskaidrotu situāciju kolhozos un sovhozos. Piemēram, pāri zālei skanējis jautājums: “Vai Ļeņinam prosročka ir?” un atbilde: “Nē, viņam ir bruņa uz konta!”, un tamlīdzīgi, jo daudzi kolhozi, sovhozi bija nosaukti sociālisma cēlāju uzvārdos.
Vairāki runātāji salīdzināja darba apstākļus toreiz un tagad. Bijusī galvenā grāmatvede Inta Kalniņa norādīja, ka tolaik viss rakstīts ar roku: “Vai šodien to vispār kāds spēj iedomāties? Mēs toreiz sēdējām pie galda un visu dienu rakstījām, rakstījām, rakstījām. Taču tas bija interesants laiks, daudzās jomās bijām kā celmlauži.”
Uz tikšanos bija ieradušies arī vīri, kuri savulaik strādāja inkasācijas daļā, viņi smaidot atzina, ka tas bijis kaitīgs darbs – starp sievietēm un naudu.
Pati Z.Dubrovska šajā ēkā nostrādājusi 40 gadus, no tiem 28 – pārvaldnieces amatā: “Sākumā biju nozīmēta uz Ērgļiem, bet gribējās tuvāk mājai, kad atbrīvojās kontroliera vieta kasē, tiku uz Cēsīm. Tad par grāmatvedi, par vecāko grāmatvedi, neklātienē pabeidzu augstskolu un pēc A. Graudiņa aiziešanas tiku nozīmēta pārvaldnieka amatā, kurā pagāja gandrīz 30 gadu. Kādreiz dzirdēts sakām, ka, ilgstoši strādājot vienā vietā, cilvēks notrulinās, bet es uzskatu, ja cilvēks radoši pieiet savam amatam, tas nenotiek.”
Stāstījums sekoja stāstījumam, atmiņa atmiņai, un noslēgumā visi atzina, ka ir ļoti gandarīti par šo tikšanos.
Komentāri