Marts Kristiāns Kalniņš iedvesmu smeļas Vecpiebalgas ainavā

Ar Martu Kristiānu Kalniņu sākotnēji bijām norunājuši satikties Cēsīs, tomēr viņa plāni mainījās, jo tajā nedēļā bieži lija un viņš bija izlēmis atgriezties Rīgā, lai vairāk pastrādātu. Viņš atzīst, ka visi priekšnosacījumi, lai Imantdienas Cēsīs izdotos, esot paveikti, un tic, ka tas būs brīnišķīgs koncerts.

– Bijām sarunājuši tikties Cēsīs, bet tomēr pārcēlāt tikšanos uz Rīgu. Mainījās plāni?
– Vienkārši laukos tā līst, ka nevar ārā iziet, tad lietderīgi pastrādāt Rīgā. Draugam, kas tikko atgriezies no brauciena pa Itāliju, teicu, ka tā būs labāk. Draugs atbildēja, ka viņam pēc Itālijas karstuma tieši patiktu tāds laiks.

– Mēs Latvijā esam ar laik­apstākļiem samērā lutināti, tie ir tādi adekvāti panesami.
– Ne tikai ar laikapstākļiem. Domāju, mēs laika gaitā tikai arvien vairāk to novērtēsim, jo klimata pārmaiņas pasaulē neapšaubāmi ir milzīgas. Mums, piemēram, liekas pašsaprotama saldūdens pieejamība, lai gan tas pēc būtības ir kā otra nafta. Arvien vairāk dzird gadījumus, ka latvieši iegādājas īpašumus dienvidos, jo to cena šķiet pievilcīga, bet tur slēpjas savi mīnusi, piemēram, ir šis neizturamais karstums. Vietējie paši mūk no tādiem apstākļiem.

– Šogad bija iespēja piedalīties trijās Imantdienās. Jūlija sākumā “Druvā” bija intervija ar Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” speciālisti Ilonu Muižnieci, kura piedalījās pirmā pasākuma organizēšanā — “Imantdienām 50. Atgriešanās sākumā”. Tās notika 5. jūlijā Jaunpiebalgas Jāņaskolā. Nelielie pasākumi ir tik sirsnīgi, bez komerciālā piesitiena.
– Tā ir, bet lielas lietas mūsdienās ir grūti izdarīt bez šī komerciālā piesitiena. Tādā laikmetā pašlaik dzīvojam.

– Pārdošanas un pirkšanas, plus vēl informācijas laikmetā!
– Jā. Ikdiena ir ļoti dinamiska.

– Kāda jums ir šī vasara? Traki pilna ar pasākumiem, kur jāuzstājas?
– Latvijā vasaras ir pasākumu pilnas. Tikko mēs runājām par laikapstākļiem, no pasākumu organizēšanas viedokļa, protams ir traki, ja iekrīt nedēļa, kad visu laiku līst. Protams, kopumā nekas neapstājas. Manā gadījumā pašlaik visas domas ir pievērstas šī gada vislielākajam notikumam un tās ir Imant­dienas, jo es vienkārši esmu tajā iekšā arī kā mākslinieciskais vadītājs. Domas par un ap šo pasākumu man ir jau turpat gada garumā.

– Lielu pasākumu organizējot, bez gada laikam nekas nenotiek.
– Jā, tas īstenībā ir tāds minimums. Agrāk likās, ka mūsu rīcībā ir šausmīgi daudz laika. Mēs esam to ļoti ātri aizmirsuši, bet vēl pirms gadiem desmit varēja būt tā, ka mūziķim ar piedāvājumu uzstāties piezvana kādu mēnesi pirms pasākuma. Tagad jau tas būtu kaut kas neiedomājams, norises datums tiek norunāts gadu vai pusotru iepriekš. Gribētu teikt, ka laiks, kurā dzīvojam, tagad ir stipri dinamiskāks, tāpēc ir mazāk laika. Pašam jau dažkārt liekas, ka rīcībā ir ļoti daudz laika, bet tad attopies, ka ir jau marts.

Galvenais visos svētkos vienmēr ir gatavošanās process. Vienkāršots salīdzinājums būtu kā gatavošanās ciemiņu uzņemšanai mājās — galda uzklāšana, servēšana, rasola griešana un glāžu mazgāšana. Kad pienāk tas svinīgais brīdis, tad viss sagatavotais saliekas savās vietās. Bet tas ir arī interesanti, man patīk pats process. Tad jau tajā dienā tu vairs neko īpaši izmainīt nevari, viss ir atkarīgs no iepriekš izdarītā.

– Ir pārliecība, ka viss izdosies?
– Te jau īsti nevar kaut kas neizdoties, jo visi priekšnosacījumi ir izveidoti tādi, lai svētki būtu skaisti un grandiozi. Varētu pat teikt, ka kontekstā ar Cēsu jubileju šogad Imantdienas būs kā tāds liels un skaists fināls. Domāju, arī ar laikapstākļiem viss šoreiz būs labi. Parasti jau Imantdienas notika agrāk, bet, ņemot vērā visus notikumus un arī lielkocentru Mežaparkā, šoreiz Imantdienas notiek netradicionālā datumā. Dažreiz jau mūs satrauc, ja kaut kas pamainās un ir jāpielāgojas. Liekas — kā nu būs? Visi taču ir pieraduši. Bet, nē, šis ir liels un iecienīts notikums. Imantdienām šogad piecdesmit, bet Mazās Kalniņa dienas Vecpiebalgā notiks jau 19. reizi, arī tas nav maz. Šeit noteikti absolūti nevar lietot vārdu “komercija” jau vietas dēļ vien. Un tā ir tā unikalitāte šai tradīcijai. Tātad 24. jūlijā tiksimies ar klausītājiem Inešos un pēc tam nākamajā dienā — Cēsīs. Ineši būs tāda kārtīga iesildīšanās.

– Kā ir svinēt savu vārdadienu tik publiski?
– Tā kā man ir divi vārdi, tad 3. martā, kad vārdadiena Martam, mani sveic kā no pārpilnības raga, bet, kad ir Kristiāni, 24. jūlijā, tad šis koncerts arī ir mana vārdadiena. Parasti galvenokārt sveic sievu Kristīni, kurai arī 24. jūlijā ir vārdadiena. Lai nu kā, bet, ja atgriežamies pie Mazajām Kalniņa dienām, tas ir veids, kā man vislabāk arī patīk pavadīt šo dienu. Tā vislabākā dāvana. Vecpiebalga ir unikāla un tāpat arī sajūtas, tur esot.

– Savā ziņā var teikt, ka Cēsu novads ir “privatizējis” Imantdienas.
– Tā var teikt, bet tas arī ir forši. Tā ir tāda kopēja ne tikai sadarbība, bet, jāsaka, arī mijiedarbība. Neslēpšu, ir bijuši mēģinājumi Imantdienas pārcelt uz citu Latvijas novadu. Es gan nespēju iztēloties, ka tas notiktu, jo asociācija ar Vidzemi ir tik izteikta. Visa ainavas gleznainība, tā ir īstā Vidzemes esence, kas iedvesmo mākslinieku. Imanta Kalniņa rakstītā mūzika tur ļoti, ļoti iederas. Arī visi mūsu muzikālās apvienības “Rakstu raksti” albumi ir tapuši Vecpiebalgā. Tā ir tā vieta, kur var pacelt acis augstāk no ikdienas.

– Skaisti Latvijā tie lauki.
– Nenoliedzami! Un, cik dažādi! Bet katram jau ir savas tās īpašās vietas un tuvākais stūrītis. Man tā noteikti ir Vecpiebalgas puse. Katram jau savs. Lūk, nu jau pēdējos diezgan daudzus gadus pašam komponistam mājvieta un sirds vieta ir Liepāja, kur ir bijušas viņa jaunības dienu gaitas. Viņam patīk šīs pilsētas aura. Tā arī ir ļoti īpaša pilsēta ar savu mieru un ritmu.

– Vai aktīvi koncertējot un strādājot pie mūzikas radīšanas, paliek arī laiks bērniem?
– Nedrīkst nepalikt. To prasa mūsdienu dzīves dinamika. Dēls mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā, turpat, kur es savulaik. Ja runājam par pilsētu ritmiem un laika nogriežņiem, tad arī tajā daudz mainījies. Vaja­dzīga ļoti liela vecāku iesaiste. Laikā, kad, piemēram, es mācījos, braucu uz dažiem kaut kādiem konkursiem. Tagad tādu, kas labi spēlē, ir daudz un konkursu ir bez sava gala. Šodien arī bērnam psiholoģiski ir jau citi uzdevumi. Bet bērnu vecumā, manuprāt, nedrīkst mūziku pārvērst par sportu, jo tad pazūd tā mūzikas izjūta.

Vasarā tas laiks ir tāds drusku mierīgāks, bet tajā, ko mēs varētu saukt par sezonu, kas sākas septembrī, tad 24 stundu ir par maz. Tad ikdienas ritmā ir tā, ka no rīta paskaties pulkstenī, bet pēc mirkļa tad nez no kurienes pulkstenis jau rāda vienu. Mazā meita dejo “Dzirnās”, viņa jāved uz turieni, un tad — skaties pulkstenī un jau ir seši vakarā.

– Bērnu menedžments ir īpašs process.
– Tas viss ir detalizēta plānošana, bet vēl jau ikdienas ritmā nedrīkst pazaudēt radošumu. At­ceros to sajūtu pirms 25 gadiem, kad grupai “Autobuss debesīs” uzrakstīju dziesmu, un mēs tur tā un šitā domājām, kā un ko ierakstīsim. Tagad tam vairs nav laika. Tu nevari arī gaidīt mūzu, ir jāplāno laiks. Pašlaik arī, piemēram, rudenī apvienībai “Rakstu raksti” būs jauns albums “Viena saule, viena zeme” un koncerttūre.

– Manīju kaut kur par šo koncerttūri informāciju. Jums, šķiet, arī Cēsīs būs koncerts.
– Jā, būsim arī Cēsīs novembra beigās. Bet, jā, atgriežoties pie sākotnēji runātā, gribētos tādu laiciņu sev. Vienkārši iziet laukos ārā un pasēdēt saulītē, bet tu saproti, ka līst un ir jābrauc uz Rīgu, jāsēžas pie klavierēm un tad jau tā mūza atnāks. Parasti tā tas arī notiek, ir jāpielāgojas situācijai.