Nezinu, vai citiem arī tā ir, bet es nudien mēdzu sabēdāties, kad kāds no paziņu loka un/vai sabiedrībā zināmiem cilvēkiem iesaistās politisko partiju darbībā. It kā jau ir skaidrs, ka par to būtu jāpriecājas, jo cilvēki nolemj kaut ko darīt lietas labā, ne tikai noskatīties no malas. Diemžēl tikai retais šo soli demonstrē ar darbiem un rīcību, lielākoties par dalību politiskajās cīņās liecina konkurējošo partiju pārstāvju nomelnošana sociālajos tīklos. Tikai retais par savu kandidēšanu vēlēšanās sociālo tīklu ierakstā paziņo cieņpilnā un korektā manierē. Piedodiet, bet man patiesi neliekas inteliģenti konkurentu darbību apzīmēt ar vārdu salikumu “kariņ-jāšanās” (Tāds ir pēdējais, kas man iekrita acīs paziņu sociālo tīklu ierakstos). Es spēju pieņemt, ka politiskie pretinieki var viens otram nepatikt, tomēr te prasās piesaukt nule kā Cēsīs notikušā sarunu festivāla “Lampa” vienu no pamatprincipiem — “Mēs sarunājamies cieņpilni arī tad, ja nepiekrītam. Viedokļi mēdz būt dažādi, taču tie visi ir vienlīdz vērtīgi un svarīgi.” Un vēl, man vienmēr paticis angļu valodā nereti lietotais teiciens — “we agree to disagree”, ko varētu tulkot kā — mēs piekrītam nepiekrist, ar domu, ka mums nav jāpiekrīt otra viedoklim, taču mēs varam turpināt sarunāties.
“Providus” direktore Sanda Liepiņa raidījumā “Brīvības bulvāris” pavasarī pauda viedokli par to, ka mums sistēmiski pietrūkst cilvēku, kas starptautiski tiek arī saukti par politikas inovatoriem, kas iet politikā, meklē risinājumus, aktīvi strādā. Nu, patiesi, šķiet, ka to, kas prot apsaukāties un ar pirkstu bakstīt konkurentiem, turklāt ne pārāk glītā veidā, mums pietiek, to darītāju gan varētu būt vairāk.
Izlasīju nesen izdoto žurnālista Aida Tomsona grāmatu “Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes”. To lasot rodas pārdomas, vai gan Latvijas sabiedrība kādreiz tiks vaļā no tās pasakas par Laimes lāci un klusās vēlmes, ka tāds atnāks un, skaisti dziedādams, izšķūrēs sniegu mums durvju priekšā jeb “sakārtos Latviju” vai arī “pacels Latviju”. Diemžēl, žurnālista grāmatu lasot, var sev vien atgādināt, ka kārtoja jau reiz un nesakārtoja, mēģināja pacelt, bet nepacēla. Nu tie paši “pacēlāji”, it kā nekas no tā visa vienreiz jau nebūtu bijis, sola zilus brīnumus un Laimes lāci piedevās. Žurnāls “Ir” izpētījis, ka partiju sarakstos (turklāt izteikti tajos, kas nāk ar solījumiem “rādīt klasi” politiskajās darbībās, respektīvi — izvētīt visu to sasmakušo gaisu valsts pārvaldē) ir pa pilnam ar agrākajiem citu partiju politiķiem, kas vienkārši nomainījuši savu partejisko piederību. Ar to pašu mērķi — atgādināt, ka tie paši vēži citās kulītēs tā vien spraucas pie varas, “Ir” arī pārizdevuši pielikumu “oligarhu sarunas”, lai vēlētājiem atgādinātu, kādā vulgārā un prastā manierē daži veikli darboņi mēģināja dalīt svarīgus amatus un ietekmes sfēras. Priekšvēlēšanu laikā gan vulgārā maniere ir pazudusi no šo varoņu izteikšanās veida. Citējot latviešu kino klasiku, jāatgādina, ka salda mēle visos laikos bijis kapitāls. Tomēr tagad galvenais ir pārāk neklausīties saldajā vidžināšanā, kas skan no visām pusēm. Līdz vēlēšanām vēl ir gana daudz laika, lai izlasītu partiju programmas un izvērtētu, cik loģiski un pamatoti ir politiķu publiski publiski bārstītie solījumi, lozungi un arī apvainojumi konkurentiem. Vēl ir laiks.
Vēlreiz piesaucot festivālu “Lampa”, jāsaka, ka tur ne viena vien diskusija bija saistīta ar vēlēšanām. Vienā no tām par to, kāpēc daļa sabiedrības attālinās no politiskās līdzdalības un ko var darīt, lai šo plaisu mazinātu. Uz šo un citiem jautājumiem diskusijā “Vai nebalsošana ir vienaldzība?” meklēja Latvijas Radio 1 raidījums “Krustpunktā”. Galvenais fokuss bija uz to, ka vēlēšanas ir demokrātijas pamats, tomēr sabiedrības līdzdalība tajās nav vienlīdz aktīva. Dati rāda, ka vēlēšanās retāk iesaistās jaunieši, cilvēki ar zemākiem ienākumiem un zemāku izglītības līmeni, daļa mazākumtautību pārstāvju, kā arī ekonomiski vājāku reģionu iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka atsevišķu sabiedrības grupu balsis politiskajos procesos var izskanēt klusāk nekā citu.
Diskusijā eksperti kopā ar publiku meklēja atbildes uz jautājumu, kāpēc daļa sabiedrības attālinās no politiskās līdzdalības un ko iespējams darīt, lai šo plaisu mazinātu. Es, savukārt, nedaudz bēdājos, ka manai jaunākajai meitai 18 gadi paliks trīs dienas pēc vēlēšanām. Ja dzimšanas diena būtu pirms tām, nebūtu tik ilgi jāgaida, lai pirmo reizi piedalītos. Tagad nāksies gaidīt nākamās pašvaldību vēlēšanas.
Komentāri