Kāds no labprātīgās darba trimdas atgriezies tautietis, kurš Latvijā nav bijis desmit gadus, pārsteigts, ka dzimtenē ir tik daudz lietoto mantu veikalu un tie nevis iet mazumā, bet vēl aug klāt kā sēnes. Viņš brīnās, ka vietējie sajūsminās par saimniecībā noderīgu lietu, mēbeļu un darbarīku atradumiem, mammas lepojas ar mazlietotās humpalās stilīgi apģērbtiem bērniem, un pat modes dizaineres rokas pa lupatu kastēm un maisiem, dārgumus izrokot.
Savukārt mēs brīnāmies, kāpēc viņi tur, Rietumos, azartā un nepārdomāti sapērkas mantu kalnus, kuri pēc “garāžas tīrīšanas” ar visām cenu zīmēm nonāk Latvijas lietoto mantu veikalos.
Latvietis taupīgais prot godam valkāt un novalkāt līdz pēdējam diedziņam. Īstu firmu ražojumi ir tik kvalitatīvi, ka ģimenēs, kur aug vairāki bērni, apavus, sporta apģērbu vai virsdrēbes valkā nenovalkādami. Inese, triju puiku mamma no Priekuļu novada, stāsta, ka bērni izauguši ātri, nepaspējot pat vienu ziemu nostaigāt ar zābaciņiem, uz pavasari jau jāgādā jauni. Viņa min piemēru: mazās “Clark” sandalītes bērna pirmajiem solīšiem, kas pirktas lietotas, valkājuši visi trīs brāļi, un tā arī maznobružātas tās atdotas tālāk citai ģimenei. Skapjos un kaktos nekas lieks nekrājas, maz valkāto bērnu apģērbu un gultas veļu atdod trūcīgajām ģimenēm, savukārt pilnībā nolietotu kokvilnas triko izmanto lupatām mājas uzkopšanas darbiem.
Elga no Piebalgas: “Es nepērku valkātu brendu, bet pērku valkātu kvalitāti un staigāju ar to ilgi un laimīgi. Un lieki nešķērdējos ar naudu. Slikta enerģētika? Izmazgāju, ja vajag, pielieku ēterisko eļļu klāt, un viss vecais ar to arī aiztek. Pirkt kaut ko lētāku, bet jaunu? Ar šaubīgu šķiedras sastāvu, ar nezin ko krāsotu, varbūt to pat ir šuvis bērns kādā trešās pasaules valstī? Kas zina, kā audums radies? Valkātais vismaz ir n-reizes mazgāts. Valkāta apģērba enerģētika, manuprāt, ir mazākais, par ko satraukties. Ir tik daudz visa kā apkārt…”
Vides žurnāliste Anitra Tooma stāsta, ka Latvijā nepārstrādā lietotos apģērbus. Acīmredzot sarežģīti atbrīvot audumus no pogām un metāla daļām – kniedēm, rāvējslēdžiem. Rīdzinieki var nodot nevajadzīgās drēbes un apavus pie veikala “Spice” B ieejas. Apģērbus varētu dedzināt kā kurināmo, taču tikai Brocēnos ir krāsns ar piemērotiem filtriem. Iepriekšējos gados rīkotas vairākas sapulces, kur ierēdņi un apsaimniekotāji sprieduši par šo jautājumu, bet pagaidām risinājuma nav. Liepājas poligona atkritumu šķirošanas laukumā ir konteiners vecajām drēbēm.
Anitras pirmais ieteikums: “Radīt mazāk šādu atkritumu. Mazāk pirkt, ilgāk valkāt, pāršūt, izmantot radoši un attālināt izmešanas brīdi. Otrais ieteikums: iegādāties dabīga materiāla apģērbu, jo tas dabā sadalās un nerada blaknes. Valkājot tas nekaitē tā, kā plastmasas drēbes, kas rada statisko elektrību un vēl virkni citu problēmu, par kurām mēs maz zinām.”
Gada sākumā neparastu apņemšanos publiski savā blogā pieteica uzņēmēja Sabīne Koklačova, paziņojot, ka nolēmusi šo gadu pavadīt bez iepirkšanās. Šajā gadījumā “neiepirkšanās” nav iešana ar līkumu ikdienas precēm un pārtikai, bet uztverama kā metafora mantu kultam un nespējai atsacīties. “Visas lietas, kas atgādināja par pagātni, noliku skapī, bet paturēju tikai tās, kuras skatās nākotnē. Visu situāciju gan atvieglo apziņa, ka mīļās mantas netiek mestas ārā, bet gan noliktas skapjos. Lai arī uz kādu laiku, tomēr viss ir tukšāks – tik tukšs, it kā es tikko būtu ievākusies,” stāsta Sabīne: “Es vēlos saprast, cik tālu esmu gatava iet, lai dzīvotu lielākā saskaņā ar savām vērtībām, ar dabu, nezaudējot dzīves kvalitāti, kā arī es vēlos redzēt, kā tas rezonē ar sabiedrību un sabiedrībā pastāvošajām vērtībām.”
Komentāri