Tuvojas Lieldienas, un nereti aizdomājamies, ko mums katram nozīmē šis laiks. Vieniem tas asociējas ar pavasara tuvošanos vai jau iestāšanos, olu krāsošanu, zaķiem, brīvdienām, laika pavadīšanu kopā. Citiem – ar kristīgo svētkiem un noteiktām tradīcijām, kas ietver krietni garāku periodu- gavēņa laiku, Pūpolsvētdienu, Kluso Nedēļu, Zaļo Ceturtdienu, Lielo Piektdienu, Lieldienas. Taču, esam kristīgi cilvēki vai ne, – notikums ir atzīmējams kalendārā un skar mūs ikvienu.
Etiķete nenosaka, kādā veidā mums būtu jāsvin svētki. Tas atkarīgs no mūsu sajūtām, pārliecības, piederības attiecīgajai kultūrai vai sabiedrības grupai u.tml. Tajā pašā laikā, domājot par labas uzvedības noteikumiem un gan veiksmīgākas svētku organizēšanas, gan svinēšanas priekšnoteikumiem, būtu ieteicams padomāt par vairākiem svarīgiem principiem.
Vispirms jāņem vērā, ka dažādās valstīs, kultūrās un sabiedrībās Lieldienas atzīmē atšķirīgi. To ietekmē gan gadsimtos jau noteiktās tradīcijas, gan aktuālie notikumi, ģeogrāfiskā vieta, kultūras vērtības, reliģija (Svētie Raksti) utt. Arī atzīmējamie datumi var atšķirties- piemēram, Rietumu kristīgās baznīcas (luterāņu, katoļu) izmanto Gregora kalendāru, savukārt Austrumu pareizticīgo baznīca (ortodoksālā) – Jūlija kalendāru. Šogad 16.aprīlis kā atzīmējamais datums sakrīt abām baznīcām.
Kristīgās baznīcas tradīcijas un vērtības attiecībā uz Lieldienu atzīmēšanu mūsdienās lielā mērā ir savijušās arī ar t.s. “pagānu” paražām. Tā, piemēram, ir dažādas baznīcu ceremonijas un rituāli, bet olu krāsošana, ripināšanas sacensības, Lieldienu olu un zaķa meklēšana nav kristietības iedibinātas paražas. Tajā pašā laikā, ņemot vērā konkrēto situāciju, tās nekonfliktē. Lielākajai daļai pasaules kristiešu olu krāsošana Lieldienās arī kļuvusi par tradīciju. Kamēr “pagānu tradīcijās” ola tiek uztverta kā zemes pārdzimšanas (atjaunošanās) simbols ik pavasari, pēc kristiešu pārliecības tā tiek uztverta kā augšāmcelšanās (pārdzimšanas) simbols.
Interesantas un savdabīgas ir svinēšanas un tradīcijas dažādās pasaules malās. Tā, piemēram, Zviedrijā kā luterāņu konfesijas dominējošā valstī pastāv tradīcija bērniem pārģērbties par tā sauktajām Lieldienu raganām, velkot vecas un aizmirstas drēbes. Tad viņi klauvē pie durvīm, apmeklē dažādas mājas un “pelna” saldumus. Ar dažādām spalvām un olām tiek dekorēti bērzu zari, kas tiek likti uz galda vāzē. Norvēģijā Lieldienu laikā izplatīta ir kriminālromānu izdošana un lasīšana, savukārt Spānijā Zaļajā Ceturtdienā viduslaiku pilsētā Verges iedzīvotāji iet gājienā, tērpušies skeletu kostīmos. Čehijā un Slovākijā Lieldienu rītā vīriešiem ir tradīcija viegli “iepērt” sievietes ar pūpolu zariem, kas dekorēti ar lentēm. Iepēršana ir kā auglības un dzīvīguma vēlējums. Polijā, Čehijā un Ungārijā tradicionāla jaunu sieviešu apliešana ar ūdeni. Grieķijā raksturīga tradīcija ir podu sviešana (ārā pa logu, uz ielas), kas simbolizē atbrīvošanos no liekā un vecā.
Kamēr lielākajā Rietumeiropas valstu daļā laiku ap Lieldienām atzīmējam līdzīgi – dodamies uz dievkalpojumiem baznīcās, piedalāmies reliģiskos rituālos (Krusta ceļš, Svētais vakarēdiens), apmeklējam vai rīkojam pasākumus (ar olu ripināšanu, krāsošanu, sacenšanos „olu kaujās”, saldumu groza dāvināšanu, Lieldienu zaķi) un klājam ģimenes vai plašākā lokā svētku galdu (olām, gaļas, zivs ēdieniem, saldumiem, vīnu, proti, visu to, no kā Gavēņa laikā atturējāmies).
Piedaloties baznīcas ceremonijās un rituālos, jāņem vērā attiecīgās reliģiskās konfesijas tradīcijas. Ja esam atnākuši uz kādu no pasākumiem tikai kā vērotāji, arī tad ieteikums būtu censties respektēt pastāvošo kārtību un vismaz iespēju robežās iekļauties notiekošajā, un skatīties, ko dara citi konkrētajā brīdī. Arī Lieldienu laikā baznīcā un tās rīkotajos reliģiskajos pasākumos jāievēro tie paši labas uzvedības noteikumi, kas ikdienā- skaļi savā starpā nesarunāties un netraucēt apkārtējiem, nestaigāt lūgšanas un sprediķa laikā, atslēgt mobilā tālruņa skaņu, nelietot informācijas tehnoloģiju ierīces. Sievietēm, apmeklējot pareizticīgo baznīcu, jābūt piesegtai galvai (arī tad, ja nepieder attiecīgajai konfesijai). Tādā veidā mēs izrādām ne tikai savu cieņu attiecīgajai konfesijai, cilvēkiem, pastāvošajām tradīcijām un vērtībām, bet radām par sevi kā izglītota, toleranta un pieklājīga cilvēka priekšstatu.
Būtu ieteicams padomāt arī par sava apģērba izvēli, piedaloties vai apmeklējot publiskus pasākumus. Ņemot vērā pasākuma norises vietu, raksturu, apģērbs var būt gan neformāls (ja aktivitātes notiek ārā), gan svētku (telpās vai ārā, taču atkarībā no pasākuma mērķa, veida un tā, ko vēlamies ar savu ģērbšanos simbolizēt vai pateikt). Līdzīgi jāapdomā apavu un aksesuāru izvēle. Nozīme var būt arī izvēlētajai krāsai vai tonim. Piemēram, gavēņa laikā, Klusās Nedēļas laikā vairāk mēdz nēsāt tumšākus vai pelēkos toņus, savukārt Lieldienās priecīgākus (krāsainākos). Tomēr arī tas ir atkarīgs no paša cilvēka izjūtām, pārliecības, sociālā statusa, veicamajiem pienākumiem ikdienā u.tml.
Arī pašu svētku organizēšana (vai tas būtu ģimenes lokā vai citā) katra paša ziņā – vai tas būtu līdz niansēm pārdomāts (galda klājums, ēdienkartes izvēle, vietas izvēle un iekārtojums, ar lūgtiem viesiem) vai vienkārši neformāla sanākšana un pabūšana kopā. Jebkurā gadījumā pārdomāta un izsvērta plānošana var veicināt veiksmīgāku un plūstošāku jebkuru pašu iecerēto aktivitāti.
Tāpēc noslēgumā nāk prātā pamācība no Bībeles, kas ir arī viens no etiķetes pamatprincipiem: “Nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev.” (Mateja ev.) Proti, arī atzīmējot Lieldienas (kā vērotājam, viesim, organizatoram), mums jārīkojas ar cieņu pret citiem un tā, lai tas nebūtu pretrunā ar to attieksmi un vērtībām, kas mums pašiem svarīgas.
Komentāri