Piebaldzēniete Egita Zariņa iepriekš darbojās kultūras jomā Raunas novadā, taču, kolīdz bija nolēmusi turpināt rakstīt projektus, darboties savā bioloģiskajā saimniecībā, vākt un fasēt tējas, nodarboties ar pirtslietām un galu galā paplašināt bišu saimniecību, bet ar pasākumu veidošanu un organizēšanu nodarboties līdztekus, piebaldzēni sāka viņu uzrunāt un vilināt uz kultūras nama pusi.
-Vai reģionos cilvēki apmeklē kultūras pasākumus, ir jēga censties?
-Ļoti grūti saprast sabiedrības vēlmes, jo acis un prāts žilbst no kultūras un izklaides pasākumu piedāvājuma visapkārt. Vienam patīk tas, otram pilnīgi kas cits. Cilvēki ikdienas ritenī ir paguruši un tāpēc pēdējā laikā vairāk pieprasa vieglāku un humoristisku žanru. Daudzi tieši tā arī saka – nedēļas nogalē gribu atslābt, nevis „lauzīt smadzenes” ar pārgudru mākslu. Esam ļoti dažādi ar dažādām vēlmēm.
-Kā izlīdzināt kultūras programmas piesātinājumu, lai visiem labi?
-Izsmalcinātās mākslas baudītāji zina, ko grib. Viņi negaida nekādus piedāvājumus. Sēžas mašīnā un brauc, konkrētu velmju vadīti. Stundas attālumā ir Vidzemes koncertzāle, Valmieras drāmas teātris, divu stundu attālumā Rīgas teātri, koncertzāle “Gors”. Un patiešām zinu, ka vietējie ļoti daudz apmeklē pasākumus ārpus novada.
-Tagad teju katrā apdzīvotajā vietā ir pilsētas, novada, pagasta svētki, festivāli un saieti – daži sūkstās, ka nav laika atpūsties.
-Pasākumi cits ar citu konkurē, bet cilvēku ir tik, cik ir! Tomēr svētki ir līdzīgi, atšķiras tikai piedāvātā programma. Mākslinieki aizelsušies vienas dienas laikā brauc no pilsētas uz pilsētu, no pasākuma uz nākamo, lai pagūtu visur uzstāties. Viņiem vasaras ir nevis noslogotas, bet pārslogotas.
Arī novada svētkus organizējot, nemitīgi māc bailes, ko darīšu, ja kāds pēkšņi kādu iemeslu dēļ atteiks. Katra vieta, katra pilsēta vai novads ar savu piedāvāto programmu grib būt īpašs. Arī tirgotāji saka to pašu – katrai nedēļas nogalei četri pieci piedāvājumi, kur tirgoties.
-Vai zaļumballes vēl iecienītas?
-Par zaļumballēm sākumā biju mazliet nobažījusies. Īsti nesapratu, ko un kā darīt, jo šķita, ka šī tradīcija sākusi iet mazumā, bet pēc šīs vasaras varu teikt, ka tā tomēr nav. Lai arī laika apstākļi nav lutinājuši, zaļumballes vismaz Jaunpiebalgas estrādē ir labi apmeklētas. Prieks, ka ballētāji pie mums brauc arī no blakus novadiem.
-Par ko ir lielum lielais gandarījums?
-Gandarījums ir tad, cilvēkos redzu patiesu prieku un saviļņojumu. Pēc pasākumiem, protams, esmu nogurusi, bet tad mani atkal spārno daudzie labie vārdi. Šī pozitīvo sajūtu apmaiņa ir ļoti būtiska! Arī pati vienmēr cenšos izcelt pozitīvo, pateikties, uzslavēt, iedvesmot. Jo, kā zinām, labais vairo labo! Un smaidoši, priecīgi cilvēki izgaismo ikdienu.
-Kā ar naudu, ko kādreiz kultūras jomai tik dāsni atvēlēja? Tagad, cik zinu, pagastos katrs grasis ar stangām jāizvelk.
-Nu, mums dome ir ļoti labvēlīga pret kultūru. Arī kolektīvs, ar ko nākas sadarboties, ir ļoti labs un pretimnākošs. Drīzāk pati esmu tā, kas skatās pakaļ katram grasim. Jūtos atbildīga par šo naudu, par to, kā un cik lietderīgi tā tiek tērēta.
-Kur smeļaties idejas un iedvesmu?
-Sēžot darbā pie datora, prātā nenāk neviena radoša ideja! Tur lieliski varu darīt formālās dokumentu lietas, bet idejas tur nerodas! Idejas atceļo dažādos, pavisam neiedomājamos veidos. Daudzkārt atnāk naktī. Tad ceļos augšā un pierakstu, jo bail, ka no rīta vairs neatcerēšos.
Vairākas idejas atnākušas, ravējot dārzu, tad nometu kapli un skrienu pierakstīt, pēc tam, ejot atpakaļ uz dārzu, meklēju kapli, jo neatceros, kur to ātrumā nometu.
Idejas ir nākušas brīžos, kad esmu pie savām bitēm. It kā viss mierīgi, harmoniski, bites zuzina, vēroju to darbību, un pēkšņi ideja! Pēc tam tik secinu, ka stropam vāks palicis vaļā, jo ideja jau mani saķērusi. Bites vispār ir mana lielā dzīves skola. Jāsakoncentrē sevī daudz miera un harmonijas, lai ietu pie bitēm. Šiem kukainīšiem nemiers nepatīk. Viņas uzreiz to jūt. Bišu dzīvē viss notiek apbrīnojami harmoniski.
Bet iedvesmu? Spēku? Šo jautājumu pati sev daudzkārt esmu uzdevusi. Nāku no stipras dzimtas, kura jau vairākiem simtiem gadu spēcīgi iesakņojusies Piebalgas mālainajā zemē. Stipri un pamatīgi.
Esmu ļoti pateicīga savējiem, ka manī ieliktas daudz pamatīgas, spēcīgas vērtības. No visām lielākā vērtība ir patiesās jūtas pret dzimto pusi, savu Piebalgu. Vienmēr esmu lepojusies ar Piebalgu un piebaldzēniem, gribas, lai viņi braši turas! Man šī vieta šķiet īpaša Dieva pasaulītē.
Mājās meitas, protams zina un jūt, cik sevi ieguldu tajās lietās, ko daru. Un pirms katra pasākuma pienāk īsziņas: ”Mammu neuztraucies! Tev viss izdosies!”
Man nav svarīga ne karjera, ne sasniegumi, ne kādi citi sabiedrības novērtējumi. Vislielāko gandarījumu dod tas laiks, kurā sevi esmu ieguldījusi un, jāsaka, pat ziedojusi bērniem. Man nekad nebūs jānožēlo, ka bērniem esmu veltījusi par maz laika. Tāpēc viņu sūtītās īsziņas n man ir tik būtiskas!
-Vai varat atļauties greznību un mēnesi paņemt atvaļinājumu?
-Droši vien varētu gan. Nu, tā teorētiski. Bet ko es darītu? Dīdītos un prātotu pasākumus uz priekšu. Domātu, ko interesantu uz Piebalgu varētu atdabūt rudens pusē, ko Ziemassvētkos. Nemāku atslābināties. Ja ko daru, tad daru ar pilnu atdevi.
-Ja mestu visu pie malas, ko vēlētos darīt?
-Pašlaik ir tā, ka visas manas lietas, uz kurām gadiem mērķtiecīgi esmu gājusi, stāv malā un pacietīgi gaida. Nekad neesmu domājusi, kur strādāšu, kur darbu dabūšu. Vienmēr bijusi pilna galva ar idejām, ko darīt un kā nopelnīt. Man šī neatkarība ļoti patīk.
Pagalmā, apmetot ikvakara līkumu, pasakos savām bitēm, daudzajām puķu dobēm, dārzam, pirtij, ka tik uzticīgi mani saprot. Bet vienu zinu skaidri, kad idejas un enerģija kultūras jomā izsīks, nemelošu ne sev, ne citiem. Pateikšu – piedodiet, mani mīļie, bet ideju kanāli ir ciet! Muļļāties nav jēgas…
Komentāri