Pavasaris liek rosīties. Līgatnietis Manfreds Dunde šķūnītī gatavo malku. Stiprām rokām ceļ un skalda lielus bluķus. Te viņa valstība, kārtība, nevienam citam nekas nav jāmeklē. Vienīgi Bosim, kurš laiski guļ saulītē pie durvīm, ļauts būt klāt.
“Vēl jau siltums mājā jāgādā un malka nākamajām ziemām,” saka Manfreds un piebilst, ka uz kustēšanos vairs nejūtas tik stiprs, bet pie malkas vēl var ko darīt. Viņam šomēnes 90.dzīves jubileja.
Bērnība pārmaiņu laikā
Manfreds ir līgatnietis, dzimis Augšlīgatnes centrā. Tur, kur tagad pie domes ēkas karogu masts, bijusi pusotra stāva māja. Tur nodzīvoja trīs gadus, ēku nojauca, un ģimene pārcēlās uz namu, kur tagad ir mūzikas un mākslas skola. Īrēja dzīvokli, mammai bija frizētava. “Kad muižu sadalīja, vectēvs bija dabūjis zemi, 1937. gadā to mantoja tēvs. Astoņi hektāri zemes un vēl siena pļavas. Katra pēda tika apkopta, piecas govis un zirgu turēja,” stāsta līgatnietis un atceras, kā puikas gados bija jāiet uz Sudas purvu rakt kūdru pakaišiem.
Tikko bija uzcelta Līgatnes jaunā skola, Manfreds tajā sāka skolas gaitas. “Uz skolu jau neviens neveda, bija divi kilometri jāiet kājām,” viņš nosmej, pabrīnoties, kā tagad bērnus pat pārsimts metru no mājas līdz skolai aizved. Bērnībā blēņām nebija laika, jo tēvs bija stingrs, bet skolā jau gadījās visādi.
“Skolas ēkā ir pīlāri, kurš sagrēkojās, starpbrīdī bija jāstāv pie staba piecas vai 15 minūtes. Klasē bija puika, kurš vienmēr kaut ko izdomāja. Viņš durvju rokturi bija nosmērējis ar līmi. Skolotājam pielipa roka. Kad prasīja, kurš vainīgs, neviens neatzinās. Visai klasei pēc stundām bija jāstāv pie stabiem. Direktors Kampe bija mednieks, viņš aizgāja uz Visendorfa dzirnavām pie draugiem un par mums aizmirsa. Tad apkalpotājs gāja skaidrot, vai drīkst laist mājās. Tad jau palaida,” atmiņās kavējas Manfreds un uzsver, ka skolā bija arī jāstrādā, puiku uzdevums bija saskaldīt un sanest malku pie krāsnīm.
“Dažādi laiki piedzīvoti. Tad bija jāmācās vācu, tad krievu valoda. Tad karš un kolhozi,” saka līgatnietis.
Par kara laiku Manfreds stāsta, ka nemanīja, kad vācieši aizgāja, viņu laikā dzīve bijusi mierīga. Kad krievi ienāca, tad apkārt gājis traki.
“Kara laikā sāku iet tehnikumā Rīgā, 1949. gadā ieguvu rūpniecības preču prečziņa specialitāti. Pēc gada iesauca armijā,” stāsta sirmais vīrs.
Netika uz karalienes kronēšanu
“Trīs gadus nodienēju jūras kājniekos pie Kēnigsbergas. Mums bija jauns kreiseris. Vadā bijām latvieši un lietuvieši, viens ukrainis. Basketbola komandā bija vēl klāt divi igauņi. 1952.gadā pusi mūsējo, vēl aktierus un muzikantus salika komandā, jo bija paredzēts braukt uz Anglijas karalienes kronēšanu. Vajadzēja izrādīties, kādi tad īsti ir padomju kareivji. Basketbola komanda trenējās, lai spēlētu ar citām valstīm. Atsūtīja treneri, kurš no basketbola nekā nesaprata, lika celt svaru stieņus. Kā cēlu, tā pārplēsu aklo zarnu. Uz Angliju netiku. Citi aizbrauca, bet krastā tā arī nebija tikuši, kur nu vēl redzējuši karalieni, tad dusmīgi atbrauca mājās,” fragmentu no dzīves pastāsta līgatnietis.
Piepildīti gadi
Pēc armijas viņš atgriezās Līgatnē un sāka strādāt papīrfabrikā. “Uz tirdzniecību reti kāds no kursabiedriem aizgāja. Daudzi iekrita, tirdzniecībā tajā laikā gāja raibi,” pastāsta sirmais vīrs. Desmit gadu viņš nostrādāja saiņotavā, tad sovhozā par šoferi, bija arī taksists, bet pēdējos gados līdz pensijai strādāja “Lauktehnikā”.
“Edīte visu laiku skraidīja cauri ceham, kurā strādāju. Viņa dziedāja korī, diriģentam bija izstāstījusi, ka ir viens puisis, kurš arī varētu dziedāt. Diriģents mani uzaicināja. Tā sadziedājāmies. 1955. gadā bijām Dziesmu svētkos,” stāsta Manfreds, bet Edīte atceras, ka jaunietim vecmāmiņa bija līdzi iedevusi burciņu ar gardumiem un viņš uzaicinājis pusdienot kopā.
Ar lepnumu līgatnietis stāsta, ka Līgatnes koris Siguldas rajonā ieguvis pirmo vietu. “Mūsu mīļākais diriģents bija Haralds Mednis. Par godu viņam mūsu mazdēlam ir vārds Haralds,” atklāj Manfreds un piebilst, ka abi ar Edīti bieži atceras, kā Mednis diriģēja, kā koris dziedāja aizliegto “Gaismaspili” un skanēja arī vārdi – “Medni sauca, Mednis nāca, augšāmcēlās Gaismaspils”. Manfreds pabijis trijos Dziesmu svētkos Rīgā. Edīte četros, tad Manfreds gājienā stāvēja ielas malā un sauca sveicienus. Vēlāk viņš dziedāja vīru dubultkvartetā.
“Darbā laiks aizskrējis,” saka Manfreds. Viņam darbavietā bija ceļazīmes ekskursijām, Edīte varēja braukt līdzi par puscenu. Tā kopā izbraukāta visa Padomju Savienība. Ar motociklu “Java” abi brauca vēžot uz Igauniju. Manfreda mamma palīdzēja audzināt meitas, jaunie varēja atļauties iet, kur bija vēlēšanās.
“Tā arī neiemācījos pīpēt,” smej Manfreds un pastāsta: “Braucu no Ļeņingradas. Sāka sāpēt zobs. Līdzbraucējs ieteica, ka vajag uzpīpēt, tad pāries. Tā arī izdarīju. Galva noreiba, kļuva slikti. Zobs pārgāja, bet pīpēt gan vairāk nekārojās.”
Jāatstāj jaunajiem
Manfrēds un Edīte izaudzinājuši divas meitas. Anita 16 gadus dzīvo un strādā Īrijā, Iveta dzīvo Jelgavā, strādā Rīgā. Ir mazdēls Haralds un divi mazmazdēli. Izaudzinājuši arī Edītes māsas dēlu Romānu, viņš ar ģimeni dzīvo Siguldā. “Kur mēs neesam, tur dzīve vienmēr ir labāka. Mums iet labi. Bērni un mazdēls, mazmazbērni apkārt. Ko vēl?” pārdomās dalās Manfreds. Viņš atceras, kā reiz aizgājis uz sapulci skolā. “Skolotāja teica – tur jāsēž vecākiem, tur vecvecākiem. Paliku stāvot, teicu, ka esmu tēvs vectēvam. Viņa uzreiz nesaprata. Man mazmazdēls skolā mācījās,” ar smaidu pastāsta Manfreds.
Ģimenē Manfredu visi sauc par Papuli. Mazdēls vēl gāja bērnudārzā, pēcpusdienā gaidīja vectēvu. Kad viņam prasījuši, ko gaida, atbildējis: “Gaidu Papulīti, viņš brauks ar ziliņu.” Tā visi, arī kaimiņi, Manfredu sauc par Papulīti.
Sovhoza laikā apkārt mājai bija kopsaimniecības tīrumi. Tagad atgūta vecvectēva zeme. “Lai mazdēls turpina, domā, ko ar zemi darīt,” saka vectēvs.
Manfreds pie ceļa iestādījis bērzu birzi. 2000.gadā sāka, pēc tam katru gadu vienu rindu. Tā nosaukta par Toma birzi, jo tad ģimenē tika sagaidīts pirmais mazmazdēls. Koku stādīšana ģimenē ir kā mantojums. “Mans tēvs Paltmales kapsētā kokus stādījis, savukārt vectēvs ceļa malā uz muižu -ozolus un ošus vienā pusē, liepas un kļavas otrā pusē. Tie vēl kuplo,” gandarīts par vectēva un tēva atstāto mantojumu, arī savu paveikto,” saka līgatnietis.
Manfreds atgādina, ka no dzīves neko nevar izsvītrot. “Tagad grūtākais ir šķiršanās, kad meita un mazdēls brauc prom. Kā Pēteris augšā nolēmis, tā ir. Vairs retais mans skolas biedrs nedzied viņa korī. Man bija divi brāļi, abi aizsaulē. Man vairs redze negrib klausīt. Pagājušovasar ar traktorīti apkārtni appļāvu, diezin vai šovasar varēšu,” pārdomās dalās Manfreds, bet Edīte atklāj, ka vīram dzīves sparu uzturēt palīdz vienmēr labais garastāvoklis. “Viņš ir tāds optimists! Joku nekad netrūkst. Manfreda mīļākais ēdiens ir krējums. Viņš saka – ja citi var dienā nopīpēt paciņu cigarešu, tad viņš var krējuma paciņu izēst,” atklāj Edīte.
Joku un dzīvesprieka pilns, gādīgs, rūpīgs un mīļš savējiem – tāds ir Manfreds Dunde.
Komentāri