Vēstures detektīvs Latvijā ir samērā jauns, toties intriģējošs žanrs. Līdz šim vairāk izmantots dokumentālajā kino, bet nu jau pāris gadu arī tūrismā.
Kaimiņi lietuvieši šo jomu attīstījuši vēl tālāk, viņiem ir televīzijas raidījums, meklējot valsts vēsturisko notikumu pēdas tuvos un tālos kaimiņos, arī Latvijā. Aizvadītajā gadā bija sižets par senās Lietuvas karapulku gaitām mūsu pusē no Krimuldas un Turaidas līdz pat Cēsīm. Stāstnieka lomā bija vēstures entuziasts Andris Geidāns, kurš gan vasarā, gan ziemā aicina līdzi pieredzes ekspedīcijās pa Indriķa Hronikā pieminētajām takām “Vēsturisko Imeru meklējot”.
Pa senajiem ceļiem
Vēstures interesenti, kurus nebiedē nakšņošana mežā un lielu attālumu veikšana pa bezceļiem, kopā ar Andri var iziet kādu no hronikā aprakstītajām epizodēm jeb maršrutiem. Divu dienu ceļojumam vēsturē grūtības pakāpe vidēja, distances garums aptuveni 35 kilometri. Dalībnieki var pārliecināties, kā jutās senie kareivji, kāds bija ieroču un nastu svars, ko ēda un kur nakšņoja, kādas sarunas noritēja pie ugunskura.
Pārsteidzoši, ka senās ceļu vietas nojaušamas arī mūsdienās, dabā izsekojamas, jo reljefs nepieļauj citu izvēli. Andris izpētījis, ka tur, kur Strīķupe ietek Gaujā, situācija ir līdzīga aprakstītajai hronikā: “Ir grava, zemes mēle, un ceļš met līkumu. Indriķis raksta, ka cīņa ar igauņiem notiek šaurā vietā, iespējams, gravā. Kad ar pieredzes ekspedīciju nonākam tur, atšķiram hroniku un lasām, eksperimentējam ar savām sajūtām un vērojumiem. Hronikā minēti divi ceļi – gar Gauju līdz Vaidavas – Strīķupes ietekai uz Imeru, otrs – gar baznīcu, netālu no Imeras. Neatbildēts jautājums: kas tā par vietu? Vai tie ir mūsdienu Lenči? Kādas baznīcas šeit bija 13.gadsimta vidū?”
Andris stāsta, ka hronikā pieminētie notikumi nav vēsturiska fikcija: “Indriķis raksta par piedzīvojumu kāri, izdzīvošanas izmisumu, māju tuvumu un neizbēgamu bojāeju. Tolaik karadarbības jeb sirojumu princips bija tāds: atnākam, ātri, ātri sagrābjam un atgriežamies, kamēr vietējie nav savākušies un sākuši pretoties. Pārestība pret pārestību.”
Izstaigājis Raiskuma mežus un gravas, Gaujas un Strīķupes krastus, Andris Geidāns piedāvā savu versiju Imeras kaujas vietai. Akadēmiskais pieņēmums – Imera ir Jumaras upe netālu no Valmieras, Andra versijā ir citi ūdeņi – mūsdienu Vaidava jeb Strīķupe. Viņš uzskata, ka mazā Jumaras upīte ir saglabājusi lielā Imeras novada vārdu. Savukārt Strīķupe, kura varēja kādreiz saukties par Imeru, simtiem gadu tecējuma laikā piedzīvojusi divus nosaukumus: Vaidava un tagadējo vārdu, kas saistīts ar Voltera Štrika dzimtas īpašumiem.
Andris stāsta, ka Indriķis hronikā aprakstījis divas Imeras kaujas – 1210. un 1223.gadā -, kas bija nozīmīgas Igaunijas Krusta karu vēsturē. Igauņiem šī sakāve maksāja brīvību, jo vācu ordenis turpmākajos četros gados paveica to, ko nebija varējis kopš 1210.gada. Latvijas vēsturē šie notikumi nav tik zīmīgi, bet reģiona nozīmē 1223.gada kauja ir līdzvērtīga Saules kaujai.
Vēsturiskās ceļasomas saturs
Mūsdienu tūrista un piedzīvojumu meklētāja ekipējums ir samērā viegls, bet tolaik… Andris Geidāns izpētījis, ka vienkāršam līvu vai letu (latgaļu) kareivim minimālais kaujas aprīkojums svēra piecus līdz septiņus kilogramus, ja bija bruņu krekls un bruņu cepure, tad vēl klāt apmēram desmit kilogrami. Katrs nesa tradicionālāko ieroci un neaizvietojamu darbarīku cirvi, kā arī tuvcīņas ieroci šķēpu, dažs arī īsu vai garu zobenu, bet gandrīz katrs – vienu vai vairākus metamos šķēpus. Ordeņa bruņinieki 13. gadsimta sākumā bija kā kara mašīnas, metālā aizsargāti no galvas līdz kājām: bruņu krekls un kapuce, kājsargi un cimdi kopumā varēja svērt līdz divdesmit kilogramiem.
Vēstures detektīva dalībniekiem ir iespēja uzģērbt kareivja ekipējumu, pamēģināt, izbaudīt sajūtas, taču nav ar tādu smagumu jānoiet viss maršruts. Andris Geidāns precizē: “Visa ceļa garumā cenšamies atbildēt uz jautājumiem: Kā? Cik ātri? Uzvelkot bruņas, ir iespēja pārliecināties, kādā tempā ar tādu ekipējumu varēja kustēties. Kāda sajūta ir pēc trim kilometriem? Un vai būtu gatavs vēl pēc septiņiem kilometriem tūlīt doties kaujā?”
13.gadsimta ēdienkarte
Ko lika katlā Indriķa Hronikas laikabiedri? Andris stāsta: “Karagājienos neņēma līdzi daudz pārtikas, jo sirojumā plānoja ēst salaupīto: gaļu, nokaujot aizdzītos lopus; atkarībā no sezonas – dārzeņus, putras un maizi. Mūsu pārgājienos gatavojam visu vietējo – cepam zirņu miltu plāceņus, vārām jaunlopa gaļas virumu ar rāceņiem, sīpoliem un burkāniem, ēdam Raiskuma maizi. Ko tolaik dzēra? Ja gadījās iesirot sētā, kur bija darīts alus, tad, protams, alu, bet visbiežāk – avotu vai upes ūdeni. Imeras pārgājienos dzeram zāļu tēju.”
Ceļam gatavi!
Bet nu par ceļojuma norisi jeb, detektīva vārdiem, veidu, kā pievest cilvēku pie vēstures. Pirmajā dienā gājiens ir vieglāks, pakāpeniski pieradinot grupu karavīru ritmam, bagātinot uztveri ar vēsturisku informāciju, apmeklējot arheoloģiskos pieminekļus. Vakarā dalībniekiem ir brīva izvēle – nakšņot teltīs vai sērst pie ugunskura ar stāstiem, kā to darīja karavīri. Pasākuma “sāls” ir vakara diskusijas, kurā piedalās īpašie viesi. Šosezon Andris sola tikšanos ar topošo arheologu Uģi Urtānu un koklētāju Ievu Kalniņu.
Nākamajā rītā jāceļas agri, ar saullēktu, tieši tā kā tolaik. Brokastīs putra un tēja. Ap pulksten astoņiem grupa dodas uz Vaidavas pilskalnu. Reljefs kļūst sarežģītāks, nav viegli ejamu ceļu, maršruts virzīts caur mežu pa dzīvnieku takām, dabiskā, neskartā vidē. Pārgājiens finišē pie Rubenes baznīcas. Lai gan tā 13.gadsimtā bija citur, netālu, vieta izvēlēta simboliski, jo Rubeni uzskata par Indriķa draudzi.
Detektīva gandarījums un lokālpatriotisms
Kad raksts jau bija gatavs, Andris Geidāns atsūtīja būtisku papildinājumu: “Varbūt man ir paveicies vai arī pārgājienā atvērušās dalībniekiem īpašās maņas, bet visās divu dienu ekspedīcijās cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi un ieinteresēti. Iesākumā kāds varbūt ir ieradies uz pārgājienu, taču drīz vien iesaistās vēstures norisēs, pieņem spēles noteikumus. Nav gadījies neviens, kurš pārgājiena laikā būtu centies ielīst atpakaļ 21.gadsimtā, lietojot mobilo tālruni. Mežs un vide pārņem, pārkonstruē personību.
Pārgājiena dalībniekam nav jāuztraucas par dzeramo ūdeni, pārtiku. Protams, to visu varētu nedarīt, lai ciemiņi ēd savas sviestmaizes, arī no zupas vārīšanas varētu atteikties. Mūsu mērķis ir nevis izmīdīt mežus ar jaunām takām, neko vietā nedodot, bet gan izmantot šo kopīgo resursu un palīdzēt izdzīvot vietējiem. Katra saimniece, kuras labākais sniegums nonāk mūsu viesu vēderā, katrs pavadonis, kurš ar savām prasmēm un izpalīdzību nodrošina viesu labsajūtu, aiznes mājās savu artavu, lai paliktu un dzīvotu dzimtajā novadā. Jums noteikti taisnība, ja apgalvosiet, ka visā šajā uzskaitījumā dominē raiskumiešu intereses, bet, ja mēs visi esam tik sparīgi tautiešu mājup saucēji un patrioti, tad varbūt sāksim ar to, ka sniegsim iespēju neaizbraukt.”
Komentāri