Tūkstoš logu pilsēta. Paulīna Sukaruka Beratā, kuras vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. FOTO: no albuma
Paulīna Sukaruka ir aizrautīga ceļotāja. Par Balkāniem viņai bija sievišķīga ziņkāre un zinātkāre, kā katra valsts virza savu attīstību, kad ieguvusi neatkarību.
Pilsētu pārsātinātā mozaīka un dabas vienkāršā varenība
Paulīna par Ziemeļmaķedonijas pilsētām saka: “Tās ir pārcentušās savā plānošanā, galvaspilsētā Skopjē viss ir pārblīvēts. Centrā ir tāda pieminekļu, strūklaku un tiltu koncentrācija, ka neko vairs neuztver! Piemēram, grezns 18. gadsimta stila tilts ar rotājumiem un laternām, bet šoku izraisa fakts, ka tas uzcelts 2011. gadā. Pilsēta praktiski pārvērsta par pieminekļu izstādi – katra skulptūra, katrs piemineklis ļoti skaists, bet kopiespaidā ir tikai “bardaks”. Skopjei līdzās ir uzbūvēts Maķedonijas ciems, bet man tas neradīja autentisku iespaidu.”
Tūristiem braucienam pa pilsētu piedāvā sarkanus autobusus, tādi, kādi raksturīgi Britu salās. Bet, ak vai! Šie autobusi ir ražoti Ķīnā. Arī krodziņi īpaši neizceļas ar vietējo ēdienu, tajos pārāk ielaistas pasaules tradīcijas.
Izstaigāt kanjonu un ieraudzīt Āraišu ezerpils dubultnieci
Netālu no Skopjes ir Matkas klinšu kanjons, tajā atrodas hidroelektrostacija. No dambja ūdens krīt 30 metrus. Skats varens. Kanjonā arī ala, ko var apskatīt ceļotāji. P. Sukaruka dod padomu tūristiem: “Pirms kāpjat laivā, noskaidrojiet, cik tālu jūs vedīs. Pirmajā reizē mūsu grupiņu gan pavizināja pa ūdeni, bet tikai ar otru laivu nokļuvām līdz alai, kurā atrodas izgaismoti stalaktīti un stalagmīti. Lai gūtu plašāku iespaidu par kanjonu, izgāju arī pa klinšu sienās iecirstu ceļu.”
Jau tuvu pie Ziemeļmaķedonijas robežas ar Albāniju, neskartas dabas iespaidus sniedza Ohridas ezers, dziļākais un vecākais Balkānos. Tur pa koka laipām varēja aiziet lielu gabalu, gūstot iespaidu, ka civilizācija ir tālu, un baudīt dabas dāvātās saulrieta krāsas.
Ohridas ezera salā ir Āraišu ezerpils dubultniece, senseno iedzīvotāju mītnes rekonstrukcija. Mājiņas celtas galvenokārt no māla, iekšpuse izklāta ar zvērādām. Tas rada autentisku iespaidu, atzīst Paulīna.
Prezidenta unikālais arhitektūras mantojums
Un tad jau Albānija. Tā pārsteidz ar savulaik vērienīgo gatavošanos pret iebrukumiem. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados toreizējais Albānijas prezidents pieņēma lēmumu izbūvēt vairāk nekā 200 000 bunkuru aizsardzībai un iedzīvotāju drošībai. Astoņos gados Albānijā uzbūvēja 173 000 šādu celtņu. Tās atrodas gan pilsētās, gan ciematos, gan kalnu nogāzēs. Daļa bunkuru ir pamesti, daļu zemnieki izmanto kūtiņām, pagrabiem, siera ražotnēm, turpretī pilsētās tajos ierīkotas mākslas telpas. Nākotnē šīs milzīgās velvju zāles varētu būt pat par koncertzālēm. Kādā ļoti augstā kalnā atrodas bunkurs ložmetējiem, kas domāts, lai varētu šaut 360 grādu leņķī.
Galvaspilsētā Tirānā betona piramīda, kas pirms gadiem četrdesmit celta kā piemiņas vieta komunistiskajam diktatoram Hodžam, pārbūvēta. Tagad betona karkasam izbūvētas kāpnes, un tas izveidots par tūristiem piesaistošu vietu. “Kāpnes ir katrā no piramīdas četriem stūriem, tās ir pilnīgi baltas. Augšā bija jākāpj ļoti ilgi, bet no turienes paveras plašs skats uz pilsētu, arī uz tās veco daļu. Apkārt top augstas mājas. Līdzās bija maza mošeja, kuras gleznojumi atgādināja bezgalīgu krāsainu mozaīku.”
Bezmaksas SPA Langaricas kanjonā
Vairāk par cilvēku veidoto Albānijā sajūsmina daba. Viena no īpašām vietām ir Langaricas kanjons. Klintis ir 300 metrus augstas, kanjona platums ir trīs līdz 30 metri. Gadā ir dienas, kad pa četrus kilometrus garo kanjonu jāiet pa upi, kas plūst cauri kanjonam, mantas nesot virs galvas. Paulīnai paveicās: “Bijām ļoti uzmanīgi, kāpjot pāri akmeņiem vai brienot pa ledainu ūdeni līdz jostasvietai, nekur neiekritām. Neaizgāju līdz pašam galam, jo pa to pašu ceļu bija jātiek atpakaļ. Atpakaļceļā mūs sagaidīja fantastisks bonuss – pelde termālajos baseinos. Ir baseini ar vēsāku vai ar karstāku ūdeni – katram pēc gaumes. Baseini ir nedaudz uzlaboti, bet tūristiem pieejami absolūti bez maksas. Laika gaitā baseinu malas nav tīrītas, apaugušas ar gļotām un sēnēm, tādas kā mīksta kaķīša apmatojums, kuram pāri tek ūdens.”
Desmit kārtu vakariņas pie zemnieka
Albānijā kalnu ceļi neved cauri tuneļiem. Ceļi kā čūskas vijas augšā un lejā. Labi, ka vakarā jau ir rezervētas naktsmājas zemnieku saimniecībā. Tur ceļotājus sagaida visi iespējamie lauku aromāti. “Pretī skrēja četri plušķaini suņi, saimnieks nesa mazus kaķēnus. Cienāja mūs ar rakiju, izrādīja vīna kolekciju. Nedaudz pastāstīja par savu saimniecību. Pēc tam devāmies uz ekoloģisko agro krodziņu, kurā sešdesmit metru garumā bija vīnogu pergala un gari balti klāti galdi. Ciemiņu bija daudz, arī no galvaspilsētas. Baudījām desmit kārtu vakariņas, katram tās maksāja divdesmit eiro. Sākumā nāca ļoti dekoratīvs deserts, tad salāti ar izteikti fermentētu produktu dabiskām garšām, pēc tam pasniedza lielus gabalus marinētas jēra gaļas, vēlāk bija cūkgaļas šašliks un dažādas kotletītes ar mērcītēm, vēlāk augļu porcija un atkal deserts, tradicionālā trilece, kas gatavota no piena, un šokolādes kūkas. Beigās eļļā vārīta pankūka. Ekskluzīvs ēdiens bija bureks – kārtainā mīkla ar sieru un dārzeņiem. Kad beigās palūdzām, vai var dabūt traukus līdzņemšanai, saimnieks saskuma, jo domāja, ka mums negaršoja. Teicām, ka garšoja gan! Līdzpaņemtais nākamā dienā visiem pietika pusdienām.”
Brokastīs kopā ar ceptu olu, dārzeņiem, augļiem un pankūkām saimnieki piedāvāja siltu pienu un gaidīja, kāda būs viesu izvēle. No Paulīnas pulciņa pienu pagaršoja divi, bet visi citi palūdza tradicionālo rīta kafiju.
Kad tūrists jūtas kā bēglis
Brauciens pa Komani ezeru, kas patiesībā ir mākslīgi veidota ūdenskrātuve, aizņēmis divas ar pusi stundas, stāsta Paulīna. “Sajutos ļoti dīvaini, jo pasažieru uz kuģa bija ļoti, ļoti daudz. Sēdvietu nebija, sēdējām uz borta, kājas kuļādami ūdenī. Sajutos it kā uz bēgļu kuģa, kādus rāda kaut kur pie Vidusjūras krastiem,” stāsta ceļotāja, un piebilst, “pāri kalniem mazu gabaliņu braucām ar vietējo busiņu, kuram durvis aizsēja ar auklu, sākumā braucām pa asfaltu, bet pēc tam pa upes gultni. Likās, autobuss tūlīt izjuks, tomēr veiksmīgi nonācām pie kalna, kurā mūs sagaidīja 2000 metru augsts kāpiens. Lija viegls lietutiņš, pāri kalniem bija burvīgs varavīksnes loks, nāca prātā doma, ka skumīgāk iet uz leju, jo tu zini, ka tik skaisti vairs nebūs.”
Latvijā Paulīna atgriezās caur Melnkalnes lidostu. Viņa vērtē, ja vēlreiz atgrieztos Balkānos, izvēlētos Albāniju.
