Par to laiku, kamēr mēs, divas sievietes, burzījām jaunieti, garām aizbrauca daudzas automašīnas, ļoti daudzi noskatījās, bet tā arī neapstājās un neapvaicājās, vai nevar kā palīdzēt. Pieliecos pie jaunieša, mēģināju saostīt viņa elpu, jo pēc pazīmēm izskatījās, ka ir sadzēries, beigās tā arī izrādījās. Taču alkohola smaku nesaodu. Zvanīju uz 112 policijai. Man atbildēja, ka jāsauc ātrā palīdzība, paši savienoja. Mediķiem izstāstīju, kur atrodos un kas ir noticis. Ļoti ātri ieradās ātrās palīdzības mašīna, jaunieti ātri vien dabūja uz kājām. Viņa personu nevarēja noskaidrot, jo jaunietis neadekvāti uzvedās. Beigu beigās ieradās policija, kas tālāk notika ar jaunieti, nezinu. Pēc nepilnas stundas par notikušo stāstot savam draugam, dzirdēju pārmetumu: “Tu taču čalim problēmas vien sataisīji!”. Bet es taču gribēju tikai labu.
Tās pašas dienas vēlā vakarā devos izklaidēties un jau pēc nepilnas stundas sapratu, cik tomēr mēs esam vienaldzīgi. Pati cietu nelielā nelaimes gadījumā, man bija vajadzīga palīdzība, bet to saņēmu tikai no tuvākajiem draugiem, kuri mani pēc mirkļa ieraudzīja. Tās sekundes, kad stāvēju bezpalīdzīga nepazīstamu jauniešu sabiedrībā, man vilkās gari. Pilnīgi noteikti, ka viņi nesaprata, par ko es bļauju un kāpēc man mugurā nav apģērba gabala, viņi tikai pasmīkņāja un novērsās.
Nākamās dienas vakarā atskārstot aizgājušos notikumus, sapratu, ka pat pasakām vairs nevar ticēt, jo labu neatdara ar labu mūsdienu pasaulē.
Komentāri