It kā jau nav manā dabā lūkoties cita maciņā, it kā jau esmu turējusies pie viedokļa, jo atbildīgāks amats, jo stabilākiem jābūt ieņēmumiem. Arī sākoties karam Ukrainā, bija sajūta, ka savs grūtums jāiznes arī mūsu valsts iedzīvotājiem un nevajag žēloties par augstajām elektrības, gāzes, degvielas, augošajām pārtikas cenām. Patiesībā jau savas domas šajā ziņā neesmu mainījusi, tomēr sāk likties, ka manu, gribētos teikt, pozitīvo domāšanu kāds sāk ļaunprātīgi izmantot. Un nav jau nekāds brīnums. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas cenšas iedzīvoties uz citu nelaimes. Tak jau nostrādā zemākie instinkti, kas tik saskatāmi dzīvnieku pasaulē, – pirmie tiek apēsti vai izgrūsti no ligzdas vājākie un slimākie. Diemžēl arī mūsdienu sabiedrībā šie instinkti nav sveši, un izskatās, ka vēl ilgi nebūs, ja tie valda ne tikai mazizglītotu ļaužu prātiņos, bet arī starp tiem, kam izglītotais prāts piešķīris pilnvaras diktēt noteikumus pārējo dzīvei. Izglītība viņiem devusi vēl kaut ko – spēju skaisti runāt, pārliecinoši argumentēt, uzrakstīt grūti apstrīdamus noteikumus, likumus, izveidot sarežģītas aprēķinu formulas, labi izskatīties un raudzīties uz citiem no augšas. Kaut kur izglītības iestāžu gaiteņos vienīgi pazudusi realitātes apzināšanās un izpratne, ka valsts esam mēs visi un ka tiem, kas augšā, pirmām kārtām jādomā par visiem savas valsts pilsoņiem.
Tādēļ ir tik sāpīgi un skumji redzēt un dzirdēt, cik vieglu roku tiek aizvērtas skolas, pasta nodaļas, spriests par slimnīcu skaita samazināšanu, kādu nodaļu slēgšanu tajās. Tajā pašā laikā monopoluzņēmumi tikpat viegli palielina mūsu rēķinu te par “nieka” trim, te par 20 – 30 eiro .
Cik tālu vēl iesim? Sāk likties, ka tuvojamies “Bada spēļu” scenārijam, kur, kā zināms, cilvēkcienīgu dzīvi bauda tikai neliela daļa sabiedrības, pārējos turot bailēs, spriedzē, pusbadā, turklāt izmantojot viņus savām izklaidēm. Šobrīd tas izklausās pārspīlēti, bet, ja paraugāmies, cik milzīga plaisa veidojas starp tiem, kas algā saņem desmitiem, pat simtiem tūkstošus, un tiem, kam makā vien labi ja pāris simtu? Nu, nevar tie pirmie saprast, ka ne vien 20 eiro, arī 20 centu pieaugums kādā rēķinā var būt sajūtams. Šobrīd, liekas, ejam uz to, ka “draugi, vairs nav labi”. Visspilgtāk, protams, to šobrīd rāda elektrības sadales tīklu jaunie tarifi un sabiedrības pamatotais sašutums gan par tiem, gan vēl jo vairāk par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumu tādus apstiprināt. Vai sabiedrības pacietības mērs beidzot būs pilns? Vai savu sašutumu izkliedēsim tikai sociālajos tīklos, karikatūrās un anekdotēs? Un patiesībā, ko sabiedrības vairākums tur var darīt? Mehānisms labi nostādīts, ieeļļots un tik ripo, neņemot vērā, ka savā ceļā pamazām grauj ticību taisnīgumam, demokrātijai.
Kāds cerību stariņš tomēr ir. Nesen darbu uzsākušais Valsts prezidents ir ļoti aktīvs un iestājas par sabiedrības un valsts interesēm jebkurā jomā. Lai viņam spēks, izturība un pacietība!
Komentāri