Pēc dažiem mēnešiem Saeima vēlēs Latvijas prezidentu. Valsts augstākās amatpersonas izvēlēšanās process, kas pirms četriem gadiem amatā ļāva nokļūt Andrim Bērziņam, būtiski nav mainījies. Un tuvākajā laikā nemainīsies arī.
Prezidenta vēlēšanas Latvijas tautai ir kā izrāde, kuras laikā iluzionists no cepures izvelk trusīti. Trusītis ir amata kandidāts, par kuru politiskās varas turētāji vienojas aizkulisēs un, kad ir pienācis īstais brīdis, izvelk prožektoru gaismā. “Īstais brīdis” parasti ir ļoti tuvu pašām vēlēšanām – laika pietiek tikai, lai sarunātu deputātu atbalstu, bet pavisam nepietiek, lai publika kārtīgi varētu izpētīt kandidāta biogrāfiju, reputāciju un izvērtēt spējas darboties augstajā amatā.
Nav jau tā, ka šī pieeja allaž nes sliktus rezultātus. Savulaik arī Vaira Vīķe-Freiberga visnotaļ līdzīgā veidā nonāca amatā. Arī viņa pirms apstiprināšanas sabiedrībā bija visai maz zināma, un viņas kandidatūra tika izvirzīta pēdējā brīdī. Viņai par labu nospēlēja tas, ka tanī laikā elitei nebija padomā citu kandidātu, kuri reāli varētu pretendēt uz Saeimas atbalstu. Savukārt pēc tam Latvijas prezidenta amata kandidātu izraudzīšanas loģika ir novedusi pie citāda rezultāta. Ietekmīgākie politiķi klusām ir vienojušies par sev izdevīgu pretendentu, nedodot sabiedrībai iespējas to izvērtēt un nopietni neizskatot to, vai tiešām konkrētais kandidāts spēs pildīt savus tiešos amata pienākumus – reprezentēt valsti. Tā tas bija gan ar Valdi Zatleru, kurš amatā nonāca nesagatavots, gan pašreizējo prezidentu A. Bērziņu, kura lielākais pluss daudzu deputātu acīs 2011. gadā acīmredzot bija vien tas, ka viņš nebija politikā vētru sacēlušais V. Zatlers.
Arī prezidenta ievēlēšanas kārtība šādu sistēmu stiprina – Satversme paredz aizklātu balsojumu. Šāda balsojuma aizstāvji skaidro, ka deputātiem ir lielākas iespējas balsot saskaņā ar savu sirdsapziņu un viņi var izvairīties no tā, ka partijas viņiem uzspiež savu viedokli un pēcāk soda par brīvdomību. Tas izklausās loģiski, tomēr realitātē sanāk pilnīgi pretēji. Tas deputātiem paver iespēju publiski sacīt vienu, bet balsojumā darīt pavisam ko citu, jo viņi zina, ka par saviem darbiem jāatbild nebūs. To 2011. gada prezidenta vēlēšanās parādīja balsojums par V. Zatleru. Kad žurnālisti aptaujāja deputātus, bija redzams, ka V. Zatleru atbalsta vismaz 47 likumdevēji, bet īstenībā par viņu pirmajā kārtā nobalsoja 43, bet otrajā – 41. Nav jau slikti, ka deputātiem ir neatkarīgas lemšanas iespējas, taču, ja arī šis balsojums bija tādas neatkarības piemērs, tad tā bija savāda neatkarība – brīvība no pienākuma sabiedrībai skaidrot savu viedokli. Šī neatkarība atraisīja rokas tiem, kas organizēja A. Bērziņa virzīšanu un kuriem bija svarīgi, lai neuzvar V. Zatlers.
Esošā kārtība vismaz uz šā gada prezidenta vēlēšanām mainīta netiks. Lai gan “Vienotība” un Nacionālā apvienība atbalsta atklātu balsojumu, tam nepiekrīt Zaļo un zemnieku savienība. Bez visu valdības koalīcijas pārstāvju atbalsta šādus Satversmes grozījumus nav iespējams virzīt tālāk – tā paredz koalīcijas līgums. Koalīcijas stabilitātes vārdā partneriem nākas akceptēt, ka zaļajiem zemniekiem ir svarīgi un izdevīgi, lai process notiktu tieši šādi.
Laiks, kas pagājis kopš 2011. gada, ļauj izvērtēt A. Bērziņa darbību. Viņš ir piesardzīgs, ar iniciatīvas izrādīšanu neaizraujas – to var teikt gan par darbību iekšpolitikā, gan ārpolitiski. Ir situācijas, kurās tas noteikti ir labi, taču ir brīži, kad prezidentam ir jāapliecina, ka viņš ir līderis, viņam skaidri jāformulē nostāja un jāspēj tā piedāvāt citiem. Katrā ziņā lielākā viņa priekšrocība pret citiem kandidātiem ir tā, ka viņš jau ir zināms, kamēr citi pretendenti var būt kārtējie trusīši no cepures. Pētījumu uzņēmuma TNS un Telekompānijas LNT janvārī veiktajā pētījumā 60 procenti dalībnieku bija pret A. Bērziņa atkārtotu kandidatūru. Grūti spriest, cik šie dati ir precīzi, bet tam, visticamāk, nav nozīmes. Balsojot par prezidentu, deputāti diez vai ņem vērā sabiedrības viedokli.
A. Bērziņš pats vēl nav izlēmis, vai vēlreiz kandidēt prezidenta amatam. Visticamāk, to viņš pateiks, kad būs sapratis, cik reāla ir iespēja, ka viņu varētu pārvēlēt. Pašlaik Zaļo un zemnieku savienība jau ir pavēstījusi, ka A. Bērziņu noteikti atbalstīšot, ja viņš vēlēsies kandidēt vēlreiz. Citas partijas nogaida, pa starpām apsverot iespēju virzīt pašas savus kandidātus. Vēlmi pretendēt ir izteikuši Latvijas Reģionu apvienības līderis Mārtiņš Bondars un partijas “No sirds Latvijai” vadītāja Inguna Sudraba. Tie gan vairāk ir mazo partiju ambīciju apliecinājumi, nevis reāli varianti. Taču kuluāros jau pašlaik, visticamāk, tiek vētīti citi iespējamie pretendenti, kuru vārdu publiskas nosaukšanas laiks vēl nav pienācis.
Katrā ziņā šis process ar neko lielu neatšķiras no tā, kas bija pirms četriem gadiem. Tā pati iespēja procesu virzītājiem un balsotājiem slēpties ēnās, tā pati miglainā kandidātu izvēlēšanās un izvērtēšanas procedūra. Tā pati sajūta, ka ar procedūru kaut kas nav kārtībā – taču ar to nepietiek, lai kaut kas mainītos. Jānis Buholcs
Komentāri