Kas notiks veselības aprūpē, ir viens no jautājumiem, kas vēlētājus interesē visvairāk. Protams, visi 13 kandidātu saraksti sola, ka kaut kas (vai pat ļoti daudz) tiks darīts. Skatoties pēc kārtas visu sarakstu īsajās programmās, solījumi brīžiem ir pat ļoti krāšņi: “Mēs vairs neesam gatavi samierināties ar dramatisko situāciju Latvijas veselības aprūpē. Garas rindas pēc dzīvībai svarīgiem pakalpojumiem un nepieciešamība par to piemaksāt padara sistēmu necilvēcīgu.(..) katrs iedzīvotājs būs apdrošināts ar uzticamu un valsts apmaksātu polisi, kas nekavējoties nodrošinās galvenos veselības aprūpes pakalpojumus un zāles. Pensionāriem un bērniem valsts nopirks polisi ar plašāku apdrošināto pakalpojumu klāstu. Tas valstij nemaksās dārgāk, kā jau šobrīd maksājam, toties ikviens iegūs drošības sajūtu – ja saslims, tad uz veselības aprūpes sistēmu varēs paļauties. Arī veselības aprūpes sistēmas darbinieku algas palielināsies.” Labi skan arī citas partijas solījums: “Visiem pieejami bezmaksas minimālie medicīnas pakalpojumi. Valsts kontrole pār medikamentu cenām, medikamentu ražošanu, iepirkšanu un realizēšanu.” Jāteic, ka līdz šim neviens no šo partiju deputāta kandidātiem neko par veselības aprūpi nav paudis, nav apliecinājis zināšanas šajā jomā, nav rādījis izmaksu aprēķinus, bet šie jaukie solījumi maksā milzu naudu. Turklāt šobrīd joprojām ir visai nenopietni runāt par valsts garantētiem minimālajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, jo nevienā Latvijas likumā nav definēts, kas tas ir. Minimālie veselības aprūpes pakalpojumi Latvijas izpratnē var būt tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība, bet varbūt tie ir arī vēl kādi citi pakalpojumi. Līdz šim valsts apmaksātais pakalpojumu grozs ir bijis atkarīgs nevis no likuma, bet no budžeta un pie varas esošo partiju izpratnes par šo jautājumu. Ja runājam par zāļu ražošanu, tad vienotas prasības (standarti) ir visā Eiropas Savienībā (ES), savukārt zāļu iepirkumu procedūra Latvijā tiešām varētu būt caurspīdīgāka un vairāk kontrolēta.
Kāda no partijām solās izmantot pieejamo Eiropas Savienības līdzfinansējumu veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu nodrošināšanai, primāri atbalstot pasākumus, kuri vērsti pret mazkustīgu dzīvesveidu, lieko svaru, neveselīgiem uztura paradumiem, tabakas, narkotiku un alkohola lietošanu. Jāteic, ka Eiropas fondu izmantošanas noteikumi nākamajos septiņos gados ir ļoti konkrēti un to finansējumu var izmantot tikai noteiktām programmām. Pat ja partija, kura sola veselības aprūpē izmantot ES fondu naudu, nokļūtu pie varas ar absolūto deputātu vairākumu, viena pati sastādītu valdību un diktētu noteikumus Saeimā, tā nevarētu mainīt jau apstiprināto Eiropas fondu naudas izmantošanas kārtību.
Vairākas partijas sola arī paaugstināt algas veselības aprūpē strādājošajiem, bet nav ne mazāko norāžu, kur un kā tam tiks atrasti līdzekļi. Ir arī skaidrs, ka pacientu līdzmaksājumam būtu jāsamazinās, jo Eiropā veselības aprūpes finansējuma sadalījums starp publisko (nodokļu) un privāto ir aptuveni 80 – 90 publiskā un 10-20 procenti privātā finansējuma, bet Latvijā šis sadalījums ir aptuveni 60:40. Turklāt vienlīdz svarīgs ir ne tikai finansējuma kopējais apjoms veselības aprūpē, bet arī tas, cik racionāli un mērķtiecīgi tas tiek izmantots. Diemžēl partiju priekšvēlēšanu programmās ir daudz skaistu, arī vajadzīgu un pareizu solījumu, bet nav minēts, kur ņemt naudu. Vēl jāpiebilst, ka partijas labprāt nosauc savu Ministru prezidenta kandidātu, bet jautājumā par veselības ministru valda liels klusums, ir izskanējuši tikai divi uzvārdi (Ilze Viņķele no “Vienotības” un Gundars Daudze no ZZS), bet tos nav nosaukusi viņu partija, šie cilvēki paši ir pauduši, ka pēc vēlēšanām varētu ieņemt veselības ministra amatu. Drīz deputātu kandidāti sāks tikties ar vēlētājiem un stāstīt par iecerētajiem darbiem, tādēļ vēlētājiem būtu gluži vietā pajautāt, kurš ir partijas nolūkotais veselības ministra amata kandidāts un kur partija plāno atrast naudu veselības aprūpei. Sallija Benfelde
Komentāri