“Zini, tāda sajūta, ka ir atnākusi apokalipse,” tā nesenā sarunā teica kāda draudzene. “Covid-19” pandēmija, tad karadarbība Ukrainā, kura ilgst joprojām, tagad smagā, saspringtā situācija Izraēlā un Gazas joslā, baisās draudu vēstules skolām Baltijā un Skandināvijā, nupat – ziņu virsraksti par apšaudi Briselē, pēc kuras pilsētā izsludināts trešais terorisma draudu līmenis. Tiesa gan, neilgi pēc notikušā uzbrucējs tika nošauts. Tam visam klāt teju no visām iespējamajām pusēm uzklūp nelielas sabiedrības minoritātes uzspiestie varavīkšņu krāsu karodziņi, agresiju raisošie temati par tēmām, kas ar šo iet roku rokā.
Nudien, drūmākā dienā ar sliktāku garastāvokli nevar noliegt, ka pasaule, šķiet, palēnām iet uz galu. Varbūt ne pasaule, bet cilvēce. Kopumā ņemot pēdējos gados pieredzēto, tā vien liekas, ka viss, kas informatīvajā telpā pieejams, tiek mērķēts uz sabiedrību patiesi ar vienu nolūku – radīt ažiotāžu, bailes, paniku, neizpratni, agresiju un dusmas. Visu to negatīvo, kas veidojas par sulīgu pamatu naidpilnām izjūtām pret citiem, ne vien saviem tautiešiem vai līdzcilvēkiem, bet pret citām kultūrām, rasēm, etniskajām un reliģiskajām piederībām. Vērojot savu paziņu loku, redzu, ka konflikta situācija Tuvajos Austrumos ļaudis šeit tik ļoti neskar kā karadarbība Ukrainā. Tas ir saprotams, jo vēstures dēļ daļa mūsējo jūtas emocionāli saistīti ar citām nācijām, ko cenšas ierobežot Krievija. Tomēr bažas rada arī karadarbība Tuvajos Austrumos.
Ar bažām lasu video un ierakstus, ar ko dalās paziņas no Svētās zemes – daudzi arābi agresīvi atgādina par Hitleru, nacismu, holokaustu un pat draud ar to, ka pēc Izraēlas sekos Rietumi. Apzinoties postu, ko radikālā islāma teroristi ir nodarījuši līdz šim, kļūst neomulīgi no domas par to, kas var sekot, ja, piemēram, viņu atbalstam pieslēdzas kāda lielvalsts – Irāna vai cita.
Šīs visas pasaules baisās ziņas pat gribēdams nevar ignorēt – ne šajā desmitgadē, kad informācijas telpa mūs skauj patiesi no visām malām. Atliek vien priecāties un būt pateicīgiem par to, ka, par spīti visiem citiem sarežģījumiem, kas mūs piemeklē Latvijā – no mazajām algām, grūti pieejamās valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības līdz juceklim izglītības nozarē -, varam dzīvot mierā, pēc darba doties uz mājām, kur darbojas apkure, elektrība un, jā, pat internets. Mums vismaz šajā ziņā no tiesas ir paveicies. Un jācer, ka cīņa par Dieva taisnību reiz mazināsies, jo galu galā tas patiesi mums visiem ir viens.
Komentāri