2014. gads ir pagājis Ukrainas notikumu ēnā, un tos tiešā vai netiešā veidā ir izjutusi arī Latvija. Notikumi Ukrainas austrumos ir ilustrējuši mūsdienu konfliktu raksturu, dažādo norišu ciešo saistību un nepieciešamību veidot politiku, kas spēj skatīties pāri īstermiņa materiāliem ieguvumiem.
Krievija, darbojoties Ukrainā, šogad ir vairākkārt demonstrējusi, kāds izskatās mūsdienu karš. Tā pamata elementi ir cieša militārās un informācijas karadarbības sasaiste un slēpts atbalsts kādai no pusēm, tanī pašā laikā ar vārdiem savu līdzdalību noliedzot. Šis ir miglas un putekļu aizsega karš, kurā svarīgi, ka tiek sasniegti stratēģiskie mērķi, un arī tas, ka izdodas no publikas acīm noslēpt to, kā šie mērķi tiek īstenoti un kurš ir patiesais ieguvējs.
Situācija Ukrainā daudziem ir likusi pievērst uzmanību arī tam, cik liela iespēja neprognozējamiem konfliktiem ir izcelties reģionā. NATO attapās, ka šīs kolektīvās drošības organizācijas darbības pamata principu garantēšana ir atstāta novārtā. Izvērtējot Krievijas spējas ātri un bez brīdinājuma mobilizēt lokālas vai reģionālas militāras vienības, NATO secinājuši, ka Baltijas valstu aizsardzība būtu sarežģīta. Labā ziņa ir tā, ka situācija pamazām mainās un aizsardzības plāni tiek izstrādāti. Arī Latvija ir atcerējusies, ka drošība ir prioritāte, un ir apņēmusies palielināt militāro budžetu.
Taču militārā joma ir tikai viena no nepieciešamajām daļām lielajā procesā. Ne mazāk būtiska ir informācijas politika. Krievija pēdējos gados ir attīstījusi un nostiprinājusi sava viedokļa starptautiskās izplatīšanas infrastruktūru. Runa ir par valdības kontrolētajiem televīzijas kanāliem, kas skatāmi gan Krievijā, gan ārpus tās robežām, un par starptautiskajai auditorijai domāto mediju Russia Today, kas raida vairākās valodās. Kamēr Latvijas sabiedrisko mediju pārraudzītāji un finansētāji ilgus gadus ir atstājuši novārtā nepieciešamību nodrošināt informatīvo pārklājumu pilnīgi visā valsts teritorijā, tikmēr Latvijā retranslētie Krievijas mediji ir raduši dzirdīgas acis un ausis. Nozīmīga problēma šī ir Latgalē, kuras pierobežā ar Latvijas mediju uztveršanu ir pagrūti. Taču arī šai problēmai vismaz uzmanība ir pievērsta, decembrī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja priekšlikumu par Latvijas sabiedriskā medija Latgales reģionālās studijas izveidi. Taču tas ir tikai pirmais solis – nākamais izaicinājums ir arī piesaistīt vietējo auditoriju.
Pašreizējā starptautiskā situācija ir atgādinājusi arī par jomām, kurās iespējamie attīstības scenāriji nav no mums tieši atkarīgi un kurās ar dažādu pārmaiņu iespējamību gluži vienkārši ir jārēķinās. Viens no šā gada rietumvalstu un Krievijas sankciju kara iznākumiem bija tas, ka Krievija noteica rietumvalstu pārtikas preču importa aizliegumu. Krievija ir ievērojama Latvijas ekonomikas partnere, šādu preču ievešanas aizliegumu daļa Latvijas uzņēmumu, nenoliedzami, ir izjutuši. Tiem uzņēmējiem, kas ir pievērsuši pietiekami ciešu uzmanību tam, kādi ir rietumvalstu un Krievijas attiecību kāpumi un kritumi un kādas ir Krievijas ārpolitikas metodes, protams, vajadzēja zināt, ka riski pastāv. Krievijas tirgus ārvalstu uzņēmumiem sola lielas iespējas, taču šīm iespējām ir sava cena. Latvijas valdības rīcībā ir daži instrumenti, lai nāktu pretī saviem uzņēmumiem, kas kļuvuši par starptautisko politisko attiecību ķīlniekiem, taču Latvija ne iesāka šo starptautisko saspīlējumu, ne arī spēj apturēt.
Rietumvalstu un Krievijas attiecībās ir iestājies jauns sasaluma periods. Šinī drūmumā labākā ziņa ir tā, ka šoreiz mēs esam priekškara otrajā, rietumu, pusē. Tā ir Latvijas politiskā kursa uzvara. Šajā laikā gan dažkārt ir bijuši dzirdami izteikumi, ka Latvijai nevajag nostāties nevienā pusē, Latvijai ir jābūt tiltam un no šādas pozīcijas ir jāgūst labums. Labas attiecības ar visiem, kas tādas vēlas, nudien būtu lielisks variants. Taču jautājums ir – kāda tam ir cena un kā salāgot ekonomiskos aspektus ar citiem aspektiem.
Lai arī Ukraina atrodas gluži tuvu, ja labi grib, ir iespējams izlikties, ka uz mums tas neattiecas. Latvija var sapņot par konkrētā brīža labumu izmantošanu starptautiskajās attiecībās un ignorēt, ka ekonomikas cieša saistīšana ar grūti prognozējamu valsti rada nopietnus ilgtermiņa riskus. Latvija var turpināt tirgot termiņuzturēšanās atļaujas ārvalstniekiem un par vienīgo atskaites punktu atzīt to, ka dažos ekonomikas sektoros ieplūst liela nauda; Latvija varētu izrādīt uzspēlētu prieku par konkursu „Jaunais vilnis” un svītrot no nevēlamo personu saraksta Krievijas pilsoņus neatkarīgi no viņu politiskās darbības. Galu galā, Latvija varētu būt darījusi daudz ko, lai Krievijas vēstniekam Aleksandram Vešņakovam nevajadzētu 2014. gadu pasludināt par vienu no grūtākajiem un neveiksmīgākajiem gadiem abu valstu attiecībās pēdējo 20 gadu laikā.
Taču šie sarežģījumi vairumā gadījumu cēlušies ne jau kaut kāda pašmērķīguma dēļ. Sarežģījumi rodas no dažādajiem priekšstatiem par to, kas ir pareiza valstiska rīcība, kā valstis drīkst un nedrīkst realizēt savas intereses, kā arī par to, kas ir svarīgāk – tūlītējs un taustāms labums vai arī ilgtermiņa perspektīva. Ne visu var mērīt naudā. Tam vajadzētu būt galvenajam atgādinājumam, ko starptautiskajā saspīlējumā aizritējušais gads mums var atgādināt. Jānis Buholcs
Komentāri