“Es Tevi mūžam mīlēšu” (ang. — I will always love You). Laikam jau tas ir tāds dziesmas nosaukums, kurš vienlaikus šķiet tik banāls, bet reizē — neatkārtojams. Un šajās dienās to gribas atkārtot vēl un vēl. Ne kādam konkrētam cilvēkam, bet pēkšņi tajā sadzirdu gandrīz tādu kā moto — mūžīgo spēju saņemties, vēlēt tikai labu arī no manas dzīves aizgājušajiem un “rukāt” savu dienu uz priekšu.
Mana paaudze — un gribētos jau arī domāt, ka arī kādu desmitgadi vai pat divas vecāki ļaudis — šo dziesmas nosaukumu nešaubīgi atpazīs. Runa ir par dziedātāju, komponisti, aktrisi un arī filantropi, kura šo dziesmu uzrakstīja vēl septiņdesmito gadu pirmajā pusē. Par pasaules mēroga spožumu mūzikas zvaigznājā Dolliju Pārtoni, kura mūžībā devās 25. augustā nodzīvojusi ārkārtēji krāsainus un bagātus astoņus gadu desmitus.
Atklātībai gan piebildīšu — kantri mūzika nekad nav bijusi iemīļotais stils. Varbūt ar gadiem kļūs, to neizslēdzu. Taču ne reizi vien gadījies ieraudzīt kādus informācijas fragmentus par šo dziedātāju. Un, jo tālāk, jo pārliecinošāk secināju — mani var neaizraut muzikālais izpildījums (lai gan viņas aiziešanas saviļņojumā man arī tas pēkšņi aizkustina), var dziļi nepatikt pārlieku operētas sejas un kosmētikas pārspīlētais efekts, bet savā domu gājienā šis cilvēks ir bijis vienkārši fantastisks. Izaugt ļoti askētiskos apstākļos (12 bērnu ģimenē un kādu brīdi pat mitinoties tikai vienā istabā) ar tik lielu mīlestību pret mūziku un cilvēkiem. Vēl jo vairāk — ar ieradumu vai man pat gribētos arī šeit pieminēt vārdu “mīlestība” pret nepārtrauktu darbu, kā arī tiek atzīts, ka viņa esot visnotaļ ātri spējusi pierādīt, ka arī biznesā nav gluži ar pliku roku ņemama. Šai trauslajai dāmai esot bijusi iesauka “dzelzs taurenītis” un, noklausoties stāstu, kā viņa atteikusi Elvisam Preslijam pārņemt viņas sarakstīto dziesmu, ko minēju sākumā, man gribas šim apzīmējumam arī pilnībā piekrist.
Starp citu, pieminot viņas košo skatuvisko tēlu un tīri tehniski — procedūras, lai uzturētu sevi mūžam jaunas un spraunas dāmas izskatā — arī reiz uzdūros kādai amizantai sarunai. Šova vadītājs iesāka sarunu par kosmētiskajām operācijām, uz ko humorpilnā Dollija reaģēja, pasmejoties: “Mana nākamā operācija būs bārdas ieaudzēšana!”
Taču vēl fantastiskāka par viņas garo mūziķes karjeru ir dziedātājas mērķtiecīgās labdarības akcijas. Jā, tieši mērķtiecīgās. Tostarp gribētos izcelt kādu gadījumu. Astoņdesmito gadu beigās vienā no Tenesijas štata apgabaliem vidusskolas pamešanas procents pārsniedza jau trešdaļu visu skolu audzēkņu. (Dollija uzaugusi šajā apgabalā un turpināja sekot līdzi tur notiekošajam.) Dziedātāja izdomājusi tādu kā akciju — devās pie tiem, kuriem līdz nokļūšanai vidusskolas līmenī palicis gads vai divi, un piedāvāja viņiem darījumu. Ja katrs pusaudzis atradīs sev kādu pārinieku un abi pabeigs vidusskolas līmeni, tad abiem samaksās 500 dolārus. Mācību pamešanas līmenis no tiem 35 procentiem nokritās uz sešiem. Fantastika! Un te nav runa tikai par naudas motivāciju — šī noruna lika uzreiz diviem bērniem kļūt atbildīgiem vienam par otru. Lai arī cik pārspīlēts šis salīdzinājums neizklausītos, man ļoti patika kādā tīmekļa publikācijā izlasītais teikums: “Vairākums skolu noturības programmu izmaksā miljonus un statistisko rādītāju
pavirza vien par dažiem punktiem. Dollija Pārtone pavirzīja 29 punktus ar rokas spiedienu, sadarbības sistēmu un 500 dolāriem.”
Komentāri