Aprīļa beigas un maija pirmā puse laikam gan ieies Latvijas vēsturē kā liesmojošākais pavasaris aizvadītajos gadu desmitos. Kaut cēsniekiem neizdevās sasniegt Latgales kūlas dedzināšanas rekordus, tomēr savu artavu pērnās zāles ugunsgrēku radīšanā pamanījās ieguldīt arī mūsu puses ļaudis. Līdz ar to par izgāzušos jāuzskata pret kūlas dedzināšanu vērstā kampaņa.
Pāris pēdējās nedēļas aizrit pasaules hokeja čempionāta gaisotnē. Rīga, kaut uz īsu brīdi, kļuvusi par pasaules hokeja galvaspilsētu! Diezin vai kas tāds varēja ienākt prātā kaut pāris desmitgades senā pagātnē. Interesantās spēles turpina piesaistīt cilvēku uzmanību, kaut interese pamazām krītas. Tas viegli saprotams. Latvijas izlase jau saņēmusi pelnīto 10.vietu pasaules rangu tabulā. Tagad vairs atliek noskatīties spēļu izskaņu un uzzināt jaunos pasaules čempionus.
Ne mazāk interesanti notikumi ri-sinās politikas laukā. Pamazām gaitu uzņem 9.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa. Cēsīs aizvien biežāk manāmi galvaspilsētas politiķi. Cēsniekiem jau bijusi iespēja piedalīties vairākos priekšvēlēšanu pasākumos, kurus ar savu līdzdalību kuplinājuši partiju vadītāji E.Repšes un A.Rubika personā.
Savukārt līdz tiesas zālei nokļuvusi „Jūrmalgeita”. Kā jau bija paredzams, pirmā tiesas sēde beidzās, pat īsti nesākusies. Skaļie paziņojumi, ka tiesājamiem draudot ilgi cietumsodi, raisa vienīgi smīnus. Latvijas politiskās virtuves ēnas puses pietiekami labi zināmas sabiedrībai, tāpēc vienīgais jautājums- būs daži nosacīti sodi vai arī „pierādījumu trūkuma dēļ” tiesājamos attaisnos. Šobrīd visumā liekas, ka ticamāks būs pēdējais variants. Nav brīnums, ka, redzot Latvijas politikas virtuvi, sabiedrībā aug apātija. Runājot par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām rudenī, diezgan bieži nākas dzirdēt: „Neiešu uz vēlēšanām vispār!” Laikam šo noskaņojumu jūt kā politiķi, tā žurnālisti, tāpēc pēdējā laikā aizvien skaļāki kļūst aicinājumi vēlētājiem: „Jums jāpiedalās!”.
Paradoksālā kārtā „Jūrmalgeitas” tiesas process sākās maijā. Tas uzvedina uz pārdomām. 1934.gada 15./16.maija naktī Latvijā notika valsts apvērsums. Kārlis Ulmanis padzina Saeimu. Lai ko tagad nerakstītu un nerunātu par šī pasākuma nelikumību, tā laika sabiedrība Saeimas pazušanu uzņēma visai vienaldzīgi. Sabiedrība bija tajā vīlusies. Nu, bija tāda pļāpu būšana, kur cits citu gānīja. Tagad tādas vairs nav, un labi vien ir- bija jau apnicis skatīties šo teātri! Vai jums nešķiet, ka arī tagad sabiedrība pret Saeimu sāk izturēties nievīgi? Vai tas neliecina par zināmiem draudiem parlamentārismam?
Mierinājumam- mūsdienu Latvijā nav tāda mēroga figūras kā Kārlis Ulmanis.
Komentāri