Kopš neatkarības atjaunošanas lauksaimniecība Latvijā nav uzskatīta par lielas peļņas avotu. Pagājušā gadsimta 90. gados redzējām, kā tēvu līstās druvas pamazām aizaug ar nezālēm un krūmājiem, savukārt tie, kas zemi apstrādāt turpināja, sevi par neko turīgiem nedēvēja.
Un kā nu ne, ja nauda plūst uz pilsētām, kur noris tirdzniecība, kur aug jauni un jauni veikali, kam plaukti vai lūst no preču pārpilnības. Laikmets, kas iestājās pēc Padomju Savienības sabrukuma, labi parādīja: pat ja paši neko neražosim, veikalos tāpat visu nepieciešamo, ko vēlēsimies, varēs iegādāties. Tirgotavās vienīgais, kā dažkārt trūkst, ir pircējs, savukārt ražojumus tirgotāji ir gatavi ievest arī no citām valstīm, ja vien ir kāds, kas gatavs maksāt.
Šāda prakse ir turpinājusies arī līdz mūsu dienām. Vien sarežģītie ekonomikas jēdzieni, piemēram, par norēķinu (tekošā) konta deficītu reizēm atgādina, ka ar ekonomiku mums tomēr viss kārtībā nav. Norēķinu konta deficīts nozīmē, ka mēs vairāk tērējam nekā saražojam, un mums nepietiek naudas, lai samaksātu par visu, ko patērējam, tāpēc līdzekļi jāaizņemas no ārzemēm. Naudas mums nepietiek tāpēc, ka neko neražojam, bet tikai tirgojam un izdodam, līdz ar to šāds rezultāts ir likumsakarīgs. Taču pašlaik pasaulē ir iestājušies jauni laiki — pārtikas sāk trūkt arī valstīs, kur pirms dažiem gadiem bads vēl nebija tik skaudra problēma. Pārtikas trūkumam pasaulē ir vairāki iemesli. Pirmais — Indijas un Ķīnas ekonomiskā attīstība novedusi pie tā, ka tur palielinās pieprasījums pēc pārtikas. Otrais — biodegvielas ražošanas dēļ aizvien vairāk lauksaimniecības platību tiek atvēlēts biodegvielas izejvielu, nevis uzturā izmantojamu laukaugu audzēšanai. Trešais — klimata izmaiņu dēļ daudzviet vērojami ražas kritumi. Rezultāts abos gadījumos ir līdzīgs: visiem pasaulē pārtikas nepietiek.
Lai sniegtu kaut nelielu priekšstatu, kas draud piemeklēt aizvien vairāk un vairāk valstu, sniegšu dažus piemērus tam, kas notiek pasaulē. Pagājušajā nedēļā Haiti galvaspilsētā izbadējušies cilvēku tūkstoši uzbruka prezidenta pilij, pieprasot pārtiku. Tie izklīda tikai pēc tam, kad ieradās ANO miera uzturēšanas spēki. Nedēļas beigās krita Haiti valdība, savukārt Pasaules Banka piesolīja Latīņamerikas nabadzīgākajai valstij finanšu palīdzību. Tomēr tas ir tikai viens piemērs tam, ka pārtikas trūkums draud izraisīt aizvien jaunus konfliktus, aizvien vairāk nabadzības un citu nebūšanu. Pagājušā mēnesī līdzīgi pārtikas nemieri bija arī Ēģiptē, Ziloņkaula Krastā, Mauritānijā, Etiopijā, Madagaskarā, Filipīnās, Kamerūnā, Indonēzijā un citviet. Tās gan nav bagātākās valstis pasaulē, taču pašreizējā situācija liecina, ka to pulkam tuvākajā laikā pietuvosies aizvien jaunas zemes. Pakistānā un Taizemē pārtikas glabātavu apsardzībai jau norīkoti bruņotie spēki. Savukārt Burkinafaso protestā pret cenu kāpumu tiek rīkots ģenerālstreiks.
Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) datiem, pašlaik pasaulē 37 valstis saskaras ar pārtikas trūkumu. Pārtikas krājumi ir mazākie kopš 1980. gada. Pārtikas cenas pasaulē pagājušajā gadā ir cēlušās vidēji gandrīz par 80 procentiem, graudu cenas — par 42 procentiem. Pēc PLO vadītāja Žaka Djufa teiktā, ja valsts iedzīvotāji vairāk nekā pusi ienākumu izdod par pārtiku, tas jau ir riska faktors, lai situācija valstī kļūtu nestabila. Savukārt nestabilitāte provocē ne tikai nekārtības un grautiņus, bet arī plašākus nemierus, apdraudot pat valsts iekārtu.
Saikne starp biodegvielas ražošanas pieaugumu un pārtikas trūkumu parādās ne vienmēr. Skaidrs, ka laikā, kad pasaulē kāpj ne tikai pārtikas, bet arī naftas cenas, zemniekiem biodegviela ir papildus niša. Dzirdamas arī balsis, ka pie visa vainojamas ir attīstīto valstu lauksaimniecības subsīdiju sistēmas, kas kropļo tirgu. To atcelšana noteikti iepriecinātu jaunattīstības valstu ražotājus, taču izjauktu attīstīto valstu iespējas kontrolēt savu tirgu. Ko nozīmē nespēja kontrolēt savu tirgu, paši esam uzzinājuši, kopš pie mums kā neperspektīva likvidēta cukura rūpniecība. Eiropas Savienība domāja, ka ārzemju lētais cukurs mūsējo izkonkurētu.
Ko darīt? Teorētisks risinājums ir optimizēt lauksaimniecisko ražošanu, būvēt jaunus ceļus un attīstīt citu infrastruktūru, ieguldīt līdzekļus ražīguma kāpināšanai. Bez visa tā var piedāvāt jaunus avotus, no kurienes iegūt pārtiku — no teritorijām, kuru iedzīvotāji to gatavi ražot.
Šīs problēmas risināt var gan dažādas labas gribas organizācijas, piemēram, jau minētā ANO, gan tie uzņēmēji, kuri meklē jaunus noieta tirgus. Redzot, kas notiek pasaulē, vēl jocīgāk kļūst, domājot par Latvijas neražojošo ekonomiku un aizaugušajiem laukiem, kuros var augt gan rapsis, gan graudaugi. Mūsdienās labība ārvalstīm ir ne tikai nepieciešama — tās ir arī gatavas par to maksāt. Skaidrs, ka pasauli Latvija paēdināt nevar. Tas arī nav nepieciešams, taču gan peļņas daļu, gan ielāpu ekonomiskajām problēmām mēs varētu gūt — ja vien gribētu.
Komentāri