Dzīve tik strauji mainās, ka grūti saprast, kas tajā vērtīgs, paliekošs, bet kam labāk nepieķerties. Mainās tehnoloģijas, tas, kas šodien šķiet moderns, rīt jau var būt vēsture. Aizmirsta vēsture. Taču ne viss paliek vēsture.
Šobrīd mūzikas cienītāji atgriežas pie saknēm, pie vinila skaņuplatēm. Atzīšos, arī es esmu iestājies šajā pulciņā un mājās goda vietā stāv drauga dāvāts skaņuplašu atskaņotājs. Kāds varbūt teiks, ka tās tikai tādas iedomas, bet muzikālais baudījums no skaņuplates tiešām ir bagātīgāks, niansētāks, bet galvenais – dzīvāks. Un vecākas skaņuplates čerkstoņa piešķir to īpašo vinila rozīnīti.
Vinila ienākšana ikdienā lika padomāt par divām lietām. Pirmkārt, par laiku, jo, kā vienmēr uzsvēruši vinila entuziasti, plates ir jāklausās, tā nav fona mūzika, darbojoties, piemēram, virtuvē. Vinils liek atrast laiku, lai uzliktu plati, norimtu ikdienas skrējienā un paklausītos. Var arī tajā laikā palasīt grāmatu, iemalkot vīnu, bet galvenais – ļauties mūzikas pasaulei. Un saprast, ka mierīgi var iztikt bez TV vai datora. Šī ir iespēja atklāt jaunu, nedzirdētu, bet burvīgu mūziku. Tas ir gluži kā atklājējam, kas nonāk kādā vēl neizpētītā zemes nostūrī, kur viss ir jauns.
Otra pārdomu tēma par paliekošām vērtībām. Katrs var padomāt, cik savulaik skaņuplates aizmestas prom, jo ienāca taču lenšu, kasešu magnetofoni, kompaktdiski un, kā toreiz likās, visuvarenais mp3 formāts, kad jebkuru mūziku varēja ievilkt datorā, tālrunī un klausīties, kad un kur ienāk prātā. Tā, protams, ir zināma ērtība, bet mūzikas kvalitāte no tā tikai zaudē. Arī es šādi esmu zaudējis labas skaņuplates, ko tagad labprāt vēlētos atkal iegūt savā kolekcijā. Tātad nespēju novērtēt kādas lietas patieso vērtību. Protams, bija cilvēki, kuri šim formātam palika uzticīgi, bet lielākā daļa aizskrēja līdzi laikam. Varbūt arī tagad tepat ap mums notiek lietas, kas, šķiet, nav vairs mūsdienīgas, šī brīža prasībām atbilstošas, ko atmetam, lai pēc gadiem saprastu, ka rīkojāmies nepareizi. To pašu var attiecināt arī uz savstarpējām attiecībām, un nereti mēs vieglu roku pārraujam kādas saites, lai vēlāk saprastu, ka esam pamatīgi kļūdījušies. Ka esam aizmetuši prom ko patiešām vērtīgu, bet, lai to atgūtu, jāpieliek milzīgas, dažkārt varbūt pat neiespējamas pūles.
Komentāri