Jau pirms 17 gadiem Tēva diena noteikta kā svētku diena, ko atzīmējam septembra otrajā svētdienā. No vienas puses šķiet, ka šīs dienas svinēšana pie mums nav iedzīvojusies, bet no otras puses, lai veidotos noturīgas tradīcijas, jāpaiet vēl krietni ilgākam laikam.
Taču nav arī tā, ka tradīcijas neveidojas. Viszināmākā ir Tēva dienas gājiens un festivāls Rīgā, ko jau 13 gadu rīko Latvijas Vecāku organizācija. Ģimenes pulcējas pie Brīvības pieminekļa, kur šogad tajā laikā notiks arī NBS Štāba bataljona valsts aizsardzības dienesta karavīru iesvētības goda sargu kārtā, tad visi dodas uz Vērmanes dārzu, kur festivāla gaisotnē noris ģimeni saliedējošas aktivitātes.
Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa vērtē, ka Tēva dienas kopīga svinēšana Rīgas centrā ir kļuvusi par ļoti stipru tradīciju: “Ik gadu redzam, ka uz to dodas ģimenes ne tikai no Rīgas, bet no visas Latvijas. Dienas laikā festivāls pulcē vairāk nekā desmit tūkstošus cilvēku. Mums ir svarīgi, lai šie būtu svētki, kuros īpaši godinām tētus, bet vienlaikus labi jūtas visa ģimene — bērni, mammas un arī vecvecāki.” Viņa arī teic, ka festivāla mērķis ir pavisam vienkāršs — radīt vienu skaistu dienu, kuru ģimene pavada kopā: “Kopīgi ģimenes svētki un tradīcijas ir vērtība pati par sevi, jo tie rada kopīgas atmiņas, stiprina ģimenes saites un dod iespēju dažādām paaudzēm būt kopā.”
Latvijas Vecāku organizācija arī uzsver, ka laikā, kad Latvijā dzimstības rādītāji strauji samazinās, ir būtiski ne tikai runāt par demogrāfiju, bet arī radīt vidi, kurā ģimenes un vecāku loma tiek novērtēta un kur var sajust — kļūt par tēti ir liela laime. Tāpat festivālā aktualizētas tētiem tuvas tēmas, par kurām ne vienmēr viņi paši ir gatavi runāt. Šogad festivālā runās par to, kā bērniņa gaidībās tētim būt kopā ar mammu; kas ar vīrieti notiek, kad viņš kļūst par tēvu; un arī par stipro tēti, kuram tomēr mēdz būt bail.
Esmu vairākkārt bijusi šajā festivālā, tur tiešām ir sajūta, cik daudz ir ģimeņu, kurās ir abi vecāki, kur bērni laimīgi darbojas kopā ar mammu un tēti. Tur ir tik daudz smieklu, sarunu, kopīgu nodarbju. Tāpēc man prieks, ka arī Cēsu novadā raisās asni šādām tradīcijām, notiek pārgājieni, orientēšanās pasākumi un citas saliedējošas aktivitātes, kur tieši tāpat var redzēt ģimenes vienojoties kopīgās nodarbēs.
Skatoties informāciju par Tēva dienu, ieraudzīju manis pašas pirms vairākiem gadiem gatavoto rakstu, kur biju uzrunājusi dažādu vecumu cilvēkus, lai viņi dalītos ar sajūtām par savu tēti. Ar tikpat lielu aizkustinājumu, ar kādu toreiz tapa raksts, lasīju to arī tagad, jo tik ļoti jūtams, cik cilvēkiem, kuru dzīvē tētis ir bijis klātesošs, viņš ir nozīmīgs. Tētis tiek izcelts kā brīnišķīgs padomdevējs un ceļa rādītājs, tas, kurš iemāca praktiskās lietas, mīlestību uz to, kas tētim ir svarīgs — vai tā ir daba, makšķerēšana, braukšana ar auto un tā labošana, vai kas cits, tāpat arī darba mīlestība. Kādreiz tieši tētis spēj būt neitrāls, lai gan ir ar savu nostāju, un iemāca argumentācijas prasmes. Bet meitenes arī pieaugušā vecumā novērtē savu tēvu kā supervaroni, cilvēku, kurš iemāca pašpārliecinātību un mīlestības sajūtu, cilvēks, uz kuru var paļauties un kurš ir piemērs tam, kādam ir jābūt vīrietim. Uzrunātie cilvēki dalījās ar ļoti personīgām un sentimentālām bērnības atmiņām, un domāju, ka daudziem no mums tādas ir. Un šajās dienās mēs varam tās atcerēties, pārrunāt ar tēti vai, ja tētis vairs nav šajā saulē, pabūt savās atmiņās, stiprinot sajūtu, ko vēlamies dot saviem bērniem.
Komentāri