Nekustamā īpašuma nodokļi daļai iedzīvotāju pēdējos gados ir kļuvuši grūti panesami. Esošā nodokļu aprēķina kārtība ir jāpārskata, tomēr daži risinājumi, kas pēdējā laikā izskanējuši publiskajā telpā, ir visnotaļ problemātiski.
Nodokļi nav tikai veids, kā valsts vai pašvaldību iestādes pilda savu budžetu. Naudas ieguve nodokļu veidā nedrīkst būt atrauta no sociālā taisnīguma veicināšanas funkcijas. Tas nozīmē, ka nodokļu politika ir viens no instrumentiem, kas ir valsts un pašvaldību rīcībā, lai novērstu, piemēram, nevienlīdzības pieaugumu sabiedrībā un citas negatīvas tendences.
Nekustamā īpašuma nodoklis ir īpaši ērts, lai īstenotu šādu taisnīguma pieeju. Atšķirībā no daudzām citām īpašuma formām nekustamo īpašumu nav iespējams noslēpt – tas nav nobēdzināms ofšoru kontos un pārceļams uz zemo nodokļu zonām. Nekustamais īpašums ir saskatāms visiem, kas to grib redzēt – neatkarīgi no tā, vai tas atrodas pilsētas centrā vai lauku nostūrī. Un par katru šādu īpašumu pavisam konkrētam cilvēkam vai juridiskai personai var piemērot nodokli atbilstoši īpašuma vērtībai un citiem raksturojumiem.
Pašreizējais nekustamā īpašuma režīms ne vienmēr labi pilda savu taisnīguma instrumenta funkciju. Ir gadījumi, ka īpašuma nodoklis pieaug tik strauji, ka to vairs nevar samaksāt. Mājokļa vērtība ne vienmēr atspoguļo paša īpašnieka rocību. Veidojas situācijas, ka īpašnieka ģimene gadu desmitiem ir dzīvojusi mājoklī, kas vienubrīd kļūst par ekskluzīvu rajonu, un nodokļu slogs liek no dzimtas mājokļa aiziet.
Vēl nesen medijos varēja sekot līdzi mākslinieces Džemmas Skulmes situācijai – viņai bijis jāpārdod dzimtas relikvijas, lai varētu samaksāt nodokli par māju Mežaparkā. Viņas situācija droši vien pazīstama ir arī citiem cilvēkiem, kas izrādījušies pārāk mazturīgi savam “bagātnieka” mājoklim. Dž. Skulmes situācija atrisinājās gluži praktiski – Rīgas dome paziņoja, ka viņai patiesībā pienākas 50 procentu atlaide. Ar to arī šis jautājums publiskajā telpā tika it kā atrisināts, lai gan pamata, lai jautājums noklustu, protams, nav. Daudzi citi, kas nonākuši Dž. Skulmei līdzīgā situācijā, uz šādu atlaidi tomēr pretendēt nevar.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem ir atcelt nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam īpašumam. Pirmajā acu uzmetienā šī doma izklausās pat atbalstāma. Ja cilvēks nav nekāds daudzu īpašumu turētājs vai gluži vienkārši spekulants, nevajag mēģināt viņu noslīcināt nodokļos tikai tāpēc, ka viņš vienā brīdī izrādījies dzīvojam “biezo” rajonā, kas vēl pirms dažiem gadiem varbūt nemaz nebija tik “biezs”. Tomēr šis būtu vienkāršots risinājums un taisnīguma vietā veicinātu ko gluži citu.
Ja šādā veidā tiktu atcelts nodoklis vienīgajam nekustamajam īpašumam, var viegli iedomāties nākotnes shēmas. Miljonārs par savu vienīgo īpašumu nemaksās neko; ja īpašumi ir vairāki, tos var pārrakstīt citiem ģimenes locekļiem. Tanī pašā laikā vientuļš pensionārs, kam pieder pieticīgs dzīvoklis un vēl arī dārza būdiņa ar zemes pleķīti, izrādīsies patiesais bagātnieks, kam par otro īpašumu tiks piestādīts rēķins pēc pilnas programmas.
Par nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam pašlaik turpinās parakstu vākšana vietnē “Manabalss.lv”. Par to ir mēģinājuši aģitēt arī daži politiķi, šādi cenšoties sev vākt sabiedrības atbalsta plusiņus. Un cilvēki naski iesaistās – nu jau ir vairāk nekā 18 600 parakstu.
Rādās, ka viena no problēmām sabiedrības attieksmē pret nodokļiem ir nevēlēšanās domāt plašākā mērogā, nevis tikai no savas individuālās čaulas perspektīvas. Ikviens aicinājums atcelt vai samazināt jebkādus nodokļus izklausās privāti pievilcīgi – jo tas nozīmē, ka “man” būs jāmaksā mazāk. Un tas nekas, ka tādā gadījumā arī miljonārs iegūs iespēju maksāt mazāk, pat ja viņa rocībai konkrētais nodoklis īsti nemaz nekaitē.
Vēl kāda cita ideja ir nākusi no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda. Viņš piedāvājis no nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvot ēkas un zemi, kuru kadastrālā vērtība nepārsniedz 100 tūkstošus eiro. Nav grūti iedomāties kādas nākamās shēmas, piemēram, lielāku nekustamo īpašumu mākslīgu sadalīšanu mazākos. Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis ir norādījis, ka 100 tūkstošu slieksnis arī nozīmētu, ka nekustamā īpašuma nodokli cilvēki maksās tikai Rīgā un vēl dažās pilsētās ar augstākām īpašumu vērtībām. Turpretī pārējās teritorijās pašvaldības budžetam nodokļa maksājums ies secen. Taču ar kaut ko jau budžets būs jāaizpilda. Uz kā rēķina tas notiks?
Interesants ir arī K. Gerharda piedāvājums nodokli par māju un zemi aprēķināt no trīs elementiem: fiksēta maksājuma par katru ēkas un tai piekritīgās zemes kvadrātmetru, kā arī noteiktus procentus no īpašuma kopējās kadastrālās vērtības. Atslēgas frāze: “fiksēts maksājums”. Tātad daļa nodokļa būs vienāda gan Jūrmalas kāpās villu izbūvējušajiem, gan ārpilsētas būdiņas īpašniekiem. Šādu ideju var mēģināt iepārdot kā “vienlīdzību”, tomēr tā būtu izkropļota vienlīdzības izpratne. Ja neņemsim vērā, ka dažādiem cilvēkiem ir dažāda maksātspēja un viņi var dažādos apmēros piedalīties budžeta pildīšanā, valstij nekad nepietiks resursu, lai atbalstītu tos, kuriem dzīvē ir mazāk paveicies un atbalsts tiešām ir nepieciešams.
Stāsta morāle: diskusijās par nekustamā īpašuma nodokļiem ir vairāki aspekti, kam pašlaik netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Ja tas tā arī paliks, taisnīgāku nodokļu vietā mēs iegūsim vēl netaisnīgākus.
Komentāri