Jau pagājušajā gadā, lasot ”Druvā” žurnālistes Valdas Rozenbergas rakstu par homoseksuāļiem, sapratu, ka viņas viedoklis sakrīt ar ”pareizo”, ”stipro ģimeņu”, ”visas tautas” viedokli. Pagājušajā gadā savus uzskatus paturēju sev, taču šogad V.Rozenbergas raksts mani aizskāra personiski, tāpēc arī rakstu.
Autore raksta: ”Paldies Dievam, ka žogs parādīja, kur ir viņu, kur mūsu puse.” Jā, fiziski es arī biju šajā, ”mūsu” žoga pusē, bet man par to ir kauns, jo šajā žoga pusē es diemžēl redzēju naidā pārvērstas sejas, dzirdēju rupjus, necenzētus vārdus. Arī ”garīgie līderi” šajā žoga pusē – ”Jaunās paaudzes” līderis, Dimiteru pāris, Veidemanes kundze, Stendzenieka kungs – man neasociējas ar stabiliem, tikumiski nobriedušiem cilvēkiem. Laikam taču šie cilvēki paši savulaik saņēmuši pietiekamus uzbrukumus vai iedzīti aiz žoga (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), lai tagad to darītu ar pārējiem. Vai autore jūtas apdraudēta? Es ne, jo man ir stabilas vērtības – trīs labi izaudzināti bērni un vīrs, ar kuru kopā esam jau vairāk nekā 20 gadus. Mūsu prāti ir veseli, jo pagaidām mūs nav skārusi ne četrdesmitgadnieku krīze, ne esam mainījuši seksuālo orientāciju. Mēs esam ģimene ar stabilām vērtībām jau vairākās paaudzēs, tāpēc mums žogs, lai no kāda norobežotos, nav vajadzīgs. Mēs esam pietiekami stipri, lai mūsu stabilitāti neizjauktu.
Īsti nesaprotu, kāpēc V.Rozenberga šo gājienu nosauc par homoseksuāļu uzmācības gājienu. Man gan televīzijā izskatījās, ka viņiem uzmācās vesela virkne ”pareizo” cilvēku. Es parasti izvēlos, kādus pasākumus apmeklēt, un nevienam nesūdzos par ļedjajeviešu apšaubāmajiem pasākumiem, ne NSS izdarībām. Taču es neesmu ar mieru, ka mani ar viņiem noliek žoga vienā pusē.
Ceru, ka maniem bērniem un mazbērniem būs tikpat noturīgas ģimenes kā maniem vecākiem, kā man, taču skaidri zinu, ka nevienam manējam ne citādas ādas krāsas, ne garīgas slimības, ne citādas orientācijas pēc nebūs jāpaliek aiz žoga. Cik atceros, tad nacistiskajā Vācijā tādi mēģinājumi bija.
Nepretendēju uz tautas vairākuma viedokli, tomēr uzskatu sevi par latviešu tautas pārstāvi. Mani nav ietekmējusi ne Eiropas Savienība, ne padomju laiki. Es savā ģimenē jūtos pietiekami pasargāta un stipra, lai neveidotu žogus citādajiem. Novēlu arī citiem izbaudīt šo neatkarības sajūtu!
Ar cieņu
Sandra Krastiņa
