Nesen profesionālas vajadzības dēļ iztaujāju kādas valsts iestādes darbinieku. Saruna gan bija ļoti īsa. “Es nedrīkstu jums neko stāstīt, darbā stājoties, bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. To drīkst darīt tikai vadība un sabiedrisko attiecību nodaļa, paši saprotiet,” rokas noplātot, cilvēks noteica un apklusa…. Iestāde nav saistīta ar militāru, drošības vai specdienestu darbību. Visnotaļ civils kantoris ar prāvu budžetu, jo gandrīz katrs no mums, vismaz reizi gadā, ir spiests tam iemaksāt lielāku vai mazāku summu. Iestādes vadītājs pirms vairākiem gadiem bija pamanāms vadošas partijas politiķis, tagad mediji viņu biežāk min vislabāk apmaksāto valsts uzņēmumu vadītāju topos ( aldziņa virs 100 tūkstošiem gadā), retāk saistībā ar kādiem vadītās iestādes sasniegumiem.
Vai nav dīvaini, ja demokrātiskā valstī, mēģinot saņemt atbildes uz jautājumiem, kas nu nekādi nav klasificējami kā valsts noslēpums, jāklausās steidzīgas atrunas – nevarēšu neko teikt, sazinieties ar komunikāciju daļu. Un vēlme saziņu ar sabiedrību koncentrēt tikai dažu darbinieku mutēs kļūst aizvien izteiktāka. Lai izdodas sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuri nepaguruši dara savu darbu! Taču ir viena nianse, šie speciālisti ir trenēti konstruēt realitāti, radīt ilūziju, fikciju, to, kā gribētos, lai būtu. Katrs būs pamanījis, ka attālums starp vēlamo un esošo var būt līdz izmisumam liels un par sūro realitāti tomēr vislabāk var pateikt tie, kas ir ar to tiešā, nevis tēlainā saskarsmē. Iekapsulēšanās konstruēto fikciju komfortablajā burbulī ir drošs solis pretī degradācijai, un runāšanas aizliegumi šādam solim piešķir vieglumu.
Kāpēc ievadā pieminēju ekspolitiķa, iestādes vadītāja algu? Savā naivumā domāju, ka labs, mūsdienīgs līderis veido lojālu darbinieku komandu, liekot lietā tādus instrumentus, kā uzticēšanās, skaidri formulēti mērķi, kopīgi sasniegumi, gandarījums un lepnums par paveikto. Ja lojalitāti nodrošina ar pirātu aprindu metodēm – zvēri (ar parakstu apliecini) uzticību vadonim un saņemsi daļu no guvuma, tad varbūt vari būt veiksmīgs laupītājs, taču diez vai labs mūsdienīgas valsts iestādes vadītājs. Un simts tūkstoši gadā viduvējam pirātam….khm!
