Katru gadu tiek noteikts gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens. Ar pēdējo tiek domāts spilgtākais vai dīvainākais no teicieniem, kas attiecīgajā gadā īpaši bieži lietoti vai tikuši sabiedrībā sevišķi pamanīti. Manuprāt, pa šiem gadiem novārtā pamests viens ģeniāls teiciens, ko esam dzirdējuši visi: “Es tagad nevaru runāt!” Teiciens, kas parasti izskan kādā publiskā pasākumā, pēkšņi iezvanoties vai ievibrējot mobilajam tālrunim.
Nav pirmā reize, kad rakstu par mobilo tālruņu lietošanu publiskās vietās un pasākumos, bet allaž tas tiešām, runājot “latviski”- izbesī. Rit nopietns seminārs, cilvēki klausās informāciju. Te pēkšņi no kādas kabatas, somiņas atskan kāda dziesma, kas kļūst arvien skaļāka. Pārējie pieklust, kamēr tālruņa īpašnieks izmisīgi cenšas atrast skaņas avotu, lai tad nevis vienkārši nospiestu, bet skaļā balsī, tēlojot čukstēšanu, noteiktu: “Es tagad nevaru runāt!” Pa šiem gadiem tā arī neesmu īsti sapratis jēgu šim teicienam. Ja reiz nevar runāt, kāpēc tas vēl jāpasaka. Vienkārši izslēdzam tālruni un neatbildam, tad zvanītājam vajadzētu saprast, ka adresāts nevar runāt.
Bet parasti jau tik vienkārši viss nebeidzas. Varētu domāt, ka pārējie pasākuma dalībnieki pēc tam, kad vienam “gadījās”, steigšus pārbaudīs savus mobilos. Bet, kas tev deva, itin bieži tālrunis kādam atkal iezvanās…. Pat ja neiezvanās, tad izraudzītais vibrorežīms tāpat par sevi atgādina. Tas dažkārt ir vēl tracinošāk, jo, ja tālrunis iezvanās, cilvēks nospiež un ir klusums, bet uz vibrozvanu tālruņa īpašnieks parasti pat nereaģē. Laikam domā, ka neviens nesapratīs, ka tas viņa tālrunis, bet, ja zvanītājs uzstājīgs, zāles klusumā ilgu laiku valda šī zumēšana.
Var pieļaut iespēju, ka cilvēks nemāk izslēgt skaņu, noņemt vibrozvanu, bet tādā gadījumā nevajag ņemt to verķi līdzi. Galu galā var taču kādam palūgt, lai veic šo operāciju.
Bet tikpat tracinoša dažbrīd ir tālruņa lietošana vietās, kur oficiāli tas nav liegts. Rodas jautājums, vai tiešām man, gaidot rindā veikalā, pastā, ārsta uzgaidāmajā telpā, braucot sabiedriskajā transportā, un citur, obligāti jāzina, kāda blakus esošā dzīves ritējums, problēmas un nereti varbūt pat intīmās dzīves nianses. Vai tiešām tas viss tik ļoti svarīgi, ka nav iespējams paciesties?! Vai dzīve apstāsies, sabruks un pasaule aizies bojā, ja tieši šajā brīdī nepiezvanīsiet vai neatbildēsiet zvanītājam? Protams, it kā jau kāpēc neparunāties, ja darīt tāpat nav ko? Bet blakus sēdētājs vai stāvētājs spiests iedziļināties otra dzīves problēmās.
Lūk, šīs būtu tās reizes, kad varētu lietot sakramentālo frāzi – es tagad nevaru runāt!
Varbūt, līdzīgi kā ar smēķēšanu, ar likumu jāaizliedz arī runāšana pa mobilo tālruni publiskās vietās? Jānis Gabrāns
Komentāri