Jāatzīst sava nekompetence, bet ziņa, ka Cēsis apmeklēs klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, lai atklātu jauno saules parku, man bija liela atklāsme. Kaut kā biju pamanījies pilnīgi aizmirst, ka mums ir arī tāda ministrija!
Kad Krišjāņa Kariņa vadītā valdība cēla priekšā ideju par jaunās ministrijas akūto nepieciešamību, argumentācija bija ļoti sakāpināta – tikai šāda valsts iestāde spēs mūs glābt no enerģētiskas atkarības un pazemīgas muguras locīšanas negantā Austrumu kaimiņa priekšā. Vēl atceros, pēc ministrijas izveides parādījās ziņas, ka tā nebūšot liela, tāpēc tās izveides cirstais robs valsts budžetā esot teju nemanāms. Gribējās jau sagaidīt kādas skaistas vīzijas par to, kā klimata pārmaiņas braši griezīsim uz normālības pusi, vai ražosim piebaldzēnu hūtes ar saules paneļiem, kas vairos atjaunojamo enerģiju pēc katra krogus apmeklējuma… Bet nekā. Nu kaut vai tik daudz būtu paspodrinājuši sev spalvas un svinīgi paziņojuši, ka vasarīgo septembri piedzīvojām, pateicoties Klimata ministrijas darbarūķu viedi izstrādātajiem nolikumiem un aktiem. Pieticība nav peļama lieta, tomēr politika ir runāšanās ar sabiedrību. Klusums rada minējumus, spekulācijas un aizmirstību.
Tas, ka valdībā ir savs runāšanas čempions satiksmes ministra Kaspara Briškena personā, jau nenozīmē, ka pārējiem jāturas ēnā. Kaut gan no politiskās perspektīvas viedokļa, klusie un neuzkrītošie varas palmas virsotnē uzkavējas ilgāk par skaļajiem. Kā atceramies no “Mērnieku laikiem”, pat visnotaļ tautiskais gara gaismas nēsātājs Pietuka Krustiņš visiem bija apriebies ar savu nemitīgo muldēšanu ikkatrās godībās.
Atklājot saules parku Cēsīs, klimata un enerģētikas ministrs Melnis apliecināja, ka viņam, kā sacīt jāsaka, pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Jokoja, solot iedibināt enerģētikas jomas uzņēmējiem ceļojošo kausu par lielāko saules vai vēja parku. Unisonā ar Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu solīja aizslaucīt visus birokrātiskos šķēršļus, kas vietējā biznesa censoņiem traucē darīt lielas un labas lietas. Tātad pietiekoši spējīgs politiķis, lai, ja ne ar darbiem, tad vismaz vārdiem pārliecinātu sabiedrību par viņa ministrijas izveides pamatotību.
Bet varbūt diskrēto atturīgumu raisa tas, ka arī paši ministrijas darbinieki labi saprot, ka, vairojot birokrātisku iestāžu skaitu, mazināt birokrātiju diez vai izdosies.
