Cēsīs
Lasot rakstu ”Māmiņas nevar vai nevēlas atgriezties darbā?”, mani pārņēma neizpratne. Pēc dažu māmiņu teiktā iznāk – mēs radām bērnus, lai viņus ievietotu, audzinātu bērnudārzos, jo ātrāk, jo labāk, no plkst. 7 līdz 19 augu gadu. Pēc tam skolās, bet atkal, viņuprāt, problēma – vasarā skolās ir trīs mēnešu brīvlaiks, un kur tad tos bērnus lai liek? Mīļie vecāki, kad tad jūs savus bērnus audzināsiet paši? Tikai pa naktīm, vēl sestdienās, svētdienās un svētku dienās? Bet arī tad jūs vēlētos, lai bērnudārzi un skolas strādātu, jo jums taču vajadzīga atpūta pēc smagas darba nedēļas. Varbūt bērnus no 0 līdz 18 gadiem varētu ievietot valsts veidotā iestādē no plkst.7 līdz 19 visu gadu, lai viņi mums netraucētu strādāt? Vai tas neskan briesmīgi? Kur paliek dzimta, ģimene, tās tradīcijas un vērtības, ja bērni tās nejūt un neredz? Izriet jautājums – kāpēc bērnus radāt, ja nav laika viņus audzināt, apmīļot, parunāt, uzklausīt? Naudas dēļ?
Arī man varētu būt četri, pieci, seši, septiņi… bērni. Bet viņi visi jāaudzina, jāskolo, jāpabaro man pašai. Es taču būtu atbildīga par viņiem gan dienu, gan nakti. Savus bērnus radu mīlestībā, nevis naudas dēļ, man nekad nav radies jautājums, kur viņus likt. Līdz skolas vecumam cenšos ar viņiem kopā būt augu dienu, jo jau no piecu gadu vecuma sākas skološanās. Tātad manā ”rīcībā” ir tikai pieci gadi, es uzskatu, ka tas ir maz, ļoti maz… Audzināt bērnus, būt kopā ar viņiem gan priekos, gan bēdās – tas jau ir tas māmiņu un tētu darbs, kas naudā nav aprēķināms!
