Spriedelējumos par ASV prezidenta vēlēšanām un to, kas nu tagad būs, ik pa laikam izskan tādi kaitinoši vārgulīgi pīkstieni. Redz, Amerikas vēlētāju nesaprātīgā izvēle tagad nodarīs gauži mūsu ekonomikai un aizsardzības spējai, jo neprognozējamajam gaišmatim, kurš atkal atgriezīsies Baltajā namā, Latvija nepavisam nav prioritāte.
Šāda zūdīšanās, manuprāt, liecina vien par spriedelētāja noslieci uz atkarību. Dzīves bilde, kurā mazā Milda ( Latvija) soļo pretī gaišajai nākotnei, cieši un paļāvīgi turoties pie rokas lielajam un lādzīgajam onkulim Semam ( ASV), var šķist vilinoša, taču būtībā tā ir infantila un apstiprina, ka okupācijas gados ielaistā “mazā brālīša” kaite nav izslimota. Tā vienkārši ir transformējusies “mazajā māsiņā”, kura nu dodas uz kapitālistisku saulaino tāli, kur saldāki burkāni, bet aizvien vēl kādam pie rokas.
Var jau būt, ka nostāti par mūsu politiķiem, kuri piestaigā uz ASV vēstniecību ne ta ar atskaitītēm, ne ta pēc norādītēm, ir ļaunu mēļu samelsti. Var jau būt, ka nostāsti par mūsu ierēdņu pārcenšanos eirobirokrātijas ieviešanā tā, ka uzņēmēji, zemnieki un citi darītāji, radītāji nonāk tādās sprukās, ka ne pakustēt, ir tikai nosapņots mīts. Bet nevar taču būt, ka, būdami kungi savā zemē, nespējam, piemēram, izveidot kompaktu, jēdzīgu un atbildīgu valsts pārvaldi, kurā budžets ir pārskatāma naudas sadalīšana skaidri formulētiem mērķiem, nevis miglā tīts labirints, kurā, lākturus gaismojot, klīst valstiskas dāmas un kungi, meklējot kādu papildu miljonu medicīnai. Kurā ātrgaitas dzelzceļa būvniecība ir tiešām būvniecība, ar ko nodarbojas jomas profesionāļi, nevis pietuka krustiņi, kuriem maksā lielu algu par prasmi daiļi vārsmot, kāpēc šoreiz atkal nesanāca. Un nevar taču būt, ka paši, noteicēji būdami, esam rāmi noskatījušies kā personālvadības inovāciju meistara Andra Šķēles ieviestā, lielāko kretīnu amatā likšanas metode tiek radoši pilnveidota un aizvien lietota, piedāvājāt nodokļu maksātājiem uzturēt ar labu apetīti apveltītu padomēs sēdētāju plejādi.
Nav jau slikti, ja pa rokai ir liels un lādzīgs onkulis, kurš solās aizvest līdz saldo burkānu vagai. Taču saldākie un vērtīgākie tomēr ir tie burkāni, kas pašu rokām un sviedriem izaudzēti.
