Viss vienmēr ir līdzsvarā. Un ir tik labi, ka negatīviem notikumiem pretī ir pozitīvi un smaidu raisoši. Latvijas mērogā daudziem šogad noteikti sirdis sildīja hokejistu un basketbolistu izcilie sasniegumi, un ir arī mazāk plaši notikumi – katram atšķirīgi -, kas apliecina, ka ir labāk, nekā dažkārt ikdienā šķiet.
Man septembrī viena no tādām reizēm, kad noķēru labo sajūtu, bija Tēva dienas festivāls, kas visas dienas garumā notika Rīgā, Vērmanes dārzā. To rīkoja jau desmito gadu, un tur valdīja īsti ģimeniska noskaņa. Bija daudz ģimeņu – tēti un mammas ar bērniem, opīši un omī- tes -, kņada, kādu spēj radīt tikai bērni, bet pāri visam prieks, mīlestība, kopā būšana. Un cik tēti lepni, kad viņi īpaši tiek izcelti, uzslavēti, pagodināti.
Lai arī tēvi arvien vairāk iesaistās ģimenes dzīvē, apmeklē publiskos pasākumus, arvien vairāk var redzēt viņus, gan vizinot mazuļus ratiņos, gan bērnudārzu un skolu vecāku sapulcēs un, protams, ne tikai galvaspilsētā, bet arī Cēsīs un citviet novadā, tomēr viņi vēl arvien ir mazākumā. Un tad tāds pasākums, kurā tik daudz priecīgu ģimeņu, kur tētis nes bērnu uz pleciem, kopā ar savu atvasi aizrautīgi risina atraktīvus uzdevumus, piedalās spēlēs, un tas viss notiek tik organiski, patiesi liek smaidīt visu dienu.
Ne pirmo reizi piedalījos šajā festivālā, un arī no citiem gadiem atceros šo brīnišķīgo rosību – pat lietainākās un vēsākās svētku dienās, nekā bija šī. Manu sirdi tiešām silda apziņa, ka arī Latvijā ir daudz ģimeņu, kur par bērniem rūpējas abi vecāki un atbildību par bērnu audzināšanu uzņemas abi pieaugušie.
