Cēsu rajona veselības aprūpes darbinieku arodorganizācijas priekšsēdētāja
Latvijas veselības un sociālas aprūpes darbinieku arodbiedrība, prasot nozarē strādājošajiem taisnīgu darba samaksu, apņēmusies septembrī rīkot brīdinājuma streiku un gatavot pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
Laikā, kad Latvijas veselības un sociālas aprūpes darbinieku arodbiedrība gatavojas pieņemt lēmumu par labāko veidu biedru aizstāvēšanai, ir saasinājies strīds starp mūsu prasību atbalstītājiem un pretiniekiem. Strīds pamatā par diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai prasības par darba samaksas paaugstināšanu ir taisnīgas, otrkārt, vai streiks ir piemērots līdzeklis to aizstāvēšanai.
Arodbiedrībai nozares darbinieku intereses ir prioritāte. Taču jāatceras, ka visi mūsu biedri ir potenciāli pacienti, tāpēc viņu interešu aizstāvēšana nevar būt pretrunā ar pacientu interesēm. Latvijas valdība atzina veselības aprūpi par prioritāti tikai tad, kad to 2002. gadā kā vienu no streika prasībām izvirzīja nozares arodbiedrība.
Arodbiedrības pastāvīgi ir rūpējušās, lai veselības aprūpei būtu kvalitatīva un pieejama sabiedriska pakalpojuma statuss, bet tā nodrošināšanai ir vajadzīgi attiecīgi resursi. Starp pārējiem resursu veidiem patlaban izceļas cilvēkresursi, jo Pasaules veselības organizācija 2006. gadā kā pasaules mēroga problēmu nr. 1 veselības aprūpē atzinusi darba roku trūkumu. Salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem Latvijā ir kritiska situācija – gandrīz 32 procenti nodarbināto ārstu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā; skaitliski vismaz 11,5 procenti ārstu ir vecuma grupā līdz 35 gadiem. Medmāsu un citu ārstniecības personu skaits valstī ir pavisam kritisks. Lai to uzlabotu, saskaņā ar vairāku Eiropas Savienības institūciju oficiālām nostādnēm vispirms jānodrošina pienācīgs atalgojums veselības aprūpes nozarē strādājošiem.
Vai Saeima un valdība to ievēro? Vārdos – jā, bet diemžēl tie joprojām nesakrīt ar darbiem, jo veselības aprūpei no iekšzemes kopprodukta Latvijā atvēl aptuveni divas reizes mazāku proporciju (2008. gadā – 3,58 procenti) nekā attīstītās ES valstīs, turklāt šo daļu mūsu valstī ir tendence samazināt. Runa ir tieši par proporciju, nevis par absolūtajiem skaitļiem. Tas nozīmē, ka atrunai par sarežģīto ekonomisko situāciju kā solījumu nepildīšanas iemeslu nav pamata, jo Latvijas iedzīvotāju maksātos nodokļus neatkarīgi no to apjoma valsts neizlieto atbilstoši labai starptautiskai praksei. Viens no šādas rīcības rezultātiem ir valdības nespēja īstenot savos rīkojumos paredzēto darba samaksas paaugstināšanu veselības aprūpes nozares darbiniekiem.
Vai savu interešu aizstāvēšanai tika izlietoti visi līdzekļi? Jā. Vai tika mēģināts rast kompromisu sarunās? Jā, vairākkārtīgi. Vai bija iespējams aizstāvēt savu viedokli tiesā? Mēģinājām, taču mums atteica. Vai varbūt valdība beidzot ir devusi rakstiskas garantijas, ka vismaz 2008. gadā darba samaksa veselības aprūpē tiks paaugstināta atbilstoši iepriekšējo gadu rakstiskajiem solījumiem? Nē. Kā šādā situācijā jārīkojas arodbiedrībai?
Otrdien notikušajā arodbiedrības padomes sēdē tika nolemts: pirmkārt, rīkot vienas dienas brīdinājuma streiku šā gada septembrī, otrkārt, gatavot pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai, treškārt, iesniegt streika prasības Ministru kabinetam un Saeimai, ceturtkārt, turpināt sarunas visos līmeņos.
Komentāri