Viedokļu, uzskatu dažādība nudien kaitina. Ne jau tāpēc, ka kāds domā citādi un ir pārliecināts, ka viņam taisnība, bet tāpēc, ka šī daudzveidība rada džungļus. Tādu zaru un zariņu mudžekli, kuram cauri iztikt vien ar viltību, ne motorzāģi.
Gadu katram griboties sākt, it kā apsēžoties pie baltas lapas. Nekas neizdosies, lai cik labas domas nedomāsi, kā to iesaka dažādu zinātņu profesionāļi un blogeri, tā baltā lapa jau gadiem sakrājusi dažādu krāsu pleķus. Ne ar dzēšgumiju, ne rūgušpienu vai lāzeru neizdzēst.
Kā fantastikas filmā vai atraktīvā diskusiju raidījumā pēdējās dienās informatīvo telpu piepildījuši atskati uz to, kas bija, un ieskati nākamībā, proti, šodienā. Trešajā jaunā gada dienā jau galvā nostabilizējies, ka dzīve ies augšup, tikai agrāk iemestais enkurs to bremzēs. Tās runas, maldīgās taisnošanās, noklusēšanas un pārliecība, ka tas, kurš lemj, vienmēr saprot labāk, redz tālāk, kā tāds nepaceļams akmens velkas līdzi. Algas palielināsies, degvielas un šņabja cena, arī maksājums par atkritumu izvešanu tāpat. Par nodokļiem labāk nedomāt, dzīves skola māca, ka uz papīra rakstītais, summētais, atņemtais un pieskaitītais nedos pareizo atbildi. Jādzīvo, lai patiesību ieraudzītu bankas kontā.
Un kā allaž apmulsuma brīžos, kad jāmeklē rīcības plāns, padoms atrodas – “nevis nolaist rokas, bet gan ņemt savu dzīvi tieši savās rokās. To dzīvot, pa īstam dzīvot!” (E.Rinkēvičs, Latvijas Valsts prezidents). Tā arī jādara. Tikai… tā kā bail. Riskēt nudien negribas, jo var kļūdīties, var apmulst solījumu spīdumos. Ja nauda ir, var doties pie zīlnieces. Ko gribēsi, to pareģos, ieraugot stikla bumbās, sveces liesmās vai tavā acu skatienā. Gadsimtiem cilvēki ticot ir maldījušies. Un nodzīvojuši līdz šodienai. Vai tad iedomātais ceļš zem kājām var neizdoties, ja pats esi gājējs? Ja jau tā, kāpēc jāiet pie zīlnieces, drošāk uzticēties Valsts prezidentam.
Nu ja, vieni sola zvaigžņotas debesis saulainā dienā, citi mudina darīt, vēl kāds labvēlīgi iesaka nesteigties. Jaunā gada mistērija beigusies! Dzīve turpinās, tikai nedrīkst kļūdīties un uzrakstīt 2024. Pārāk daudz goda, jo tā atstātais mantojums tagad gan gudri jāapsaimnieko, gan jāmēģina tikt no tā vaļā, gan jādomā, varbūt kādam uzdāvināt vai vispār atteikties. Tik liels tas ir.
Bet gads ir sācies, un jāplāno darbi. “Nākamajā pavasarī piedalīsimies Lielajā talkā, vasarā būsim aktīvi pašvaldību vēlēšanās, kopā gūsim iedvesmu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, atbalstīsim mūsu sportistus Eiropas basketbola čempionātā Rīgā, rudenī pavadīsim bērnus skolas gaitās un, tuvojoties ziemai, krāšņi svinēsim Latvijas 107. dzimšanas dienu,” orientierus iesprauž Ministru prezidente E.Siliņa. Bet kas der vienam, neder citam.
Laikapstākļi rāda, ka būs vien jāiet tīrīt sniegu, lai tiktu ārā no mājās. Te gan nekāda maldīšanās, apdomāšana, viedokļu apmaiņa nelīdzēs. Padomu, kā turēt rokās lāpstu, var apskatīties internetā. Tikai jāurda domāšana un jādara! Vai ne?
Komentāri